Kultūras vēstures lappuses

Kreisajā pusē redzat tēmu nosaukumus uz kuriem uzklkšķinot varēsiet lasīt par to vairāk. Un ne tikai lasīt, bet varat piedalīties šīs tēmas iztirzājumā ar savām domām raksta beigās izsakoties forumā!

Varat ieskatīties arī manā blogā par šo tēmu, kur šos pašus rakstus varēsiet lasīt ilustrētus-

https://kulturasvesture.blogspot.com/

vai palasīt elektronisko grāmatu:

kult_vest_gramata2.pdf (2,2 MB)

 

Attīstības virzienu jautājumi

Vai var būt citāds kā vienīgi uz priekšu?

Taču pamanīsim, ka arī tagad starp mums dzīvo gan tādi cilvēki, kuri redz savam darbam vai dzīvei kādu rožainu perspektīvi, gan tādi, kuri uzskata (varbūt pat neapzināti), ka tik skaista brīža kā bērnība vairs nekad nebūs un visa turpmākā dzīve kļūst arvien grūtāka, nogurdinošāka un arī bezcerīgāka.

Tieši šo pašu ainu varam ieraudzīt, kad lasām dažādu speciālistu pētījumus un komentārus par cilvēces vēsturi. Vieni ierauga nemitīgu virzienu "augšup", citi-krišanu "lejup". Un abiem ir taisnība. Jo abi taču par argumentu izmanto savu personisko dzīves pieredzi. Paskatīsimies tālāk. -

Var teikt, ka mūsu šodienas sabiedrībā dzīvo trīs populārākie viedokļi jautājumā, kas skar cilvēka dzīvi un tās perspektīvi.

• Viens, teiksim tas, kurš sevišķi neiedziļinās šī jautājuma būtībā un vispār sevi nenodarbina ar tamlīdzīgām problēmām.

• Otrs, kurš runa par cilvēku, kurš reiz piedzīvos augšāmcelšanos no mirušajiem un stāsies Dieva tiesas priekšā, lai pēcāk nonāktu mūžīgas dzīvošanas valstībā.

• Trešais, kurš runā par to, ka cilvēks ik pa brīžam pārdzimst, katrā nākamajā dzīvē

izpildot kādu sava vispārējā mūža uzdevuma daļu.

Iespējams, ka nebūs pārspīlēts, ja teikšu, ka lielākā cilvēku daļa šodien nelabprāt izvēlas vēl arī ceturto iespējamo variantu, kurš stāsta par to, ka pēc cilvēka nāves nekas no viņa pāri nepaliks un ar to arī viss būs pilnīgi beidzies. Visām šīm attieksmēm kultūras vēsturē ir jau sava pieredze un savas skolas.

Pirmā no minētām, kura šodien ir ļoti populāra, patiesība atbilstu vissenākajai cilvēces pieredzei un praksei. Respektīvi, tiem laikiem, kad tukša filozofēšana vēl nebija modē un visi bija neiedomājami praktiski. Cilvēks daudz negudroja, bet darīja, savas problēmas uzticēdams atsevišķam speciālistam. Piemēra pēc te var atcerēties jau pieminēto līdzību ar šamanismu. arī tur un toreiz, līdzīgi kā šodien un te cilvēki pamatā bija nodarbināti konkrētos ikdienas darbos.

Otra ir populāra galvenokārt starp tiem, kuri sevi atzīst par kristīgiem cilvēkiem. Šo attieksmi parasti uztur cilvēki, kuri vai nu turpina savas dzimtas tradīciju, vai cilvēki, kuri savā dzīvē reāli piedzīvojuši kritiskus, krizes brīžus, kuru laikā piedzīvojuši kādu brīnumainu fizisku vai psihisku atveseļošanos. Mēs teiktu, ka tie ir cilvēki, kuri piedzīvojuši reālus brīnumus ar to saprotot kādu iznākumu, kuru neparedzēja šodienas reāli domājošā cilvēka loģika. Katrā ziņā tāds cilvēks ir piedzīvojis reālu notikumu, kuru var nosaukt vienīgi par brīnumu, jo tam trūkst ticamu reālu skaidrojumu. Un viņš teiks, ka ir sajutis, ka kāds viņu ir paņēmis aiz rokas un izvilcis no šī kritiskā stāvokļa. Iespējams, ka tas bija Dieva pieskāriens.

Katrā ziņā šo pieredzi arī ir ieguvuši pietiekoši daudzi no mums. Bet to saprast var vienīgi tie, kuri paši piedzīvojuši ko līdzīgu.

Tā vai citādi, bet šī vienreizējā atklāsme palīdz pieņemt bibliskas zināšanas par to, ka tev būs viena (jo arī tavā dzīvē tāda bija viena) dzīve un tikai viena augšāmcelšanās.

Trešā ir populāra galvenokārt ar austrumu mācību palīdzību (lai gan ne tikai). Mēģināsim saprast tos, kuri pieņem šo mācību. Viena daļa no šiem cilvēkiem ir piedzīvojusi vairāk kā vienu izteikti kritisku dzīves periodu, kas radīja reālu iespēju runāt par vairākām atsevišķām dzīvēm.

Cita šīs mācības piekritēju daļa bieži vien ir cilvēki, kuri dzīvo it kā divas atsevišķas morāles dzīvi.- Vienu, kas var būt lietišķi ciniska, pat vardarbīga vai nežēlīga un kuru izmanto biznesa darījumos, otru, kas var būt sentimentāla ģimenē, romantiska ceļojumos utt, kura it kā ar prātu saprot, ka dara sliktu, bet mēģina attaisnoties. Aptuveni šāda novienkāršoti ilustrēta dzīves pozīcija patiesībā ir viegli saskaņojama ar atziņu par daudz dzīvēm, kur nākamajās tu varēsi izlabot tās kļūdas (apzinātas vai neapzinātas), kuras pielaidi šajā dzīvē. Tā palīdz cilvēkam atslogot savu sirdsapziņu. Ļoti novienkāršoti tā varētu ilustrēt tās auditorijas, kuras pieņem vienu, otro vai trešo modeli. Kad izvēlamies savējo, mēs izvēlamies arī auditoriju. Mēs kļūstam par savējiem arī vienai, otrai vai trešai sociālajai grupai. Un no šīs piederības patiesībā ir atkarīga visa manas esošās dzīves labklājība, gan tādā nozīmē, ka kļūstu saistīts ar šīs sociālās grupas ekonomiskā stāvokļa īpatnībām, gan tādējādi, ka atslogoju vai nospriegoju savu nervu sistēmu.

Ir taisnība, ka liela daļa no mums savu izvēli it kā jau izdarījusi. Cits jautājums,- vai ir apzinājusies? Bet sāksim pēc kārtas- ar senākajiem cilvēces vēstures laikiem- Pamanīsim to, ka šis senākais laiks, līdzīgi ka arī mazam bērnam agrīnākais attīstības laiks ir mutiskas sazināšanās laiks, pirms kura bija intuitīvas vai instinktīvas sazināšanās laiks. Laiks, kuram nav priekšvēstures. Priekšvēstures trūkums savukārt nosaka to, ka netiek analizētas citu cilvēku zināšanas, bet svarīgas ir tikai personiskās.

Grafiski izsakoties teiksim tā, ka vēstures analīze cilvēkam dod iespēju veidot horizontālu, lineāru attīstības virzienu. Ja tādas nav, zūd šīs horizontālās attīstības iespēja. Un te rodas jautājums, kas bija alternatīva šim horizontālajam virzienam?

Vertikālais? Respektīvi, virziens, kad katrs cilvēks atskaitījās kaut kam tur augšā? Kaut vai tik daudz "augšā" kā personiskajai atmiņai, kura atrodas mana ķermeņa augšā.

Kas nomainīja virzienu?

 

Teiksim pavisam vienkārši- informācijas pierakstīšanas uzsākumi. Informācijas pierakstīšana sāka veidot vēsturiskumu. Cilvēkam rodas iespēja ieraudzīt laika attīstības horizontālo plūdumu. Veidojas līnija starp diviem punktiem: pagātne -tagadne.

Pirmo apjausmu par šādu atskaitīšanās virzienu deva pirmie mākslas darbi. Uz alu sienas nofiksētie dzīvnieku attēli taču saglabājās apskatei no paaudzes paaudzē. Šis fakts ļāva rasties leģendām par to, kas tos radījis un ko tie nozīmē. Mākslas darbi sāka apaugt ar leģendām. Leģendām par kaut kādiem seniem laikiem un cilvēkiem, kuri dzīvojuši kaut kad senatnē.

Pamēģināsim vēlreiz izmantot grafisku valodu un teiksim tā- iesākumā cilvēks bija kā punkts. Punkts, kurš vienkārši fiksē faktu "es esmu" un viss. Nekādas telpas, nekādu komentāru, nekādas retrospekcijas, nekādas nākotnes.

Nākamais etaps- veidojas vertikāle. Virziens uz augšu- uz smadzenēm, uz atmiņu, uz debesīm, Sauli, Dievu utt. Tas ir salīdzināms ar to, ko pamanījām jau šamaņu rituālos, ja pieņemam, ka sava garīgā dubultnieka apzināšana ir vertikāls virziens. Tādējādi veidojas līnija starp punktiem "es kā fiziska būtne" un "es kā garīga būtne". Turklāt katram cilvēkam šī vertikālā līnija ir personiska. Tā nav kolektīvs īpašums. Veidojas atsevišķu vertikālu līniju mežs. Tas ir tik daudz cik ir cilvēku. Katram sava "līnija".

Tālāk, rodoties horizontālajam pagātnes - tagadnes virzienam, rodas arī iespēja salīdzināt sevi vai savu "līniju" ar kādām citām, izbijušo laiku cilvēku "līnijām".

Rodas iespēja savu vertikāli pārbīdīt laikā. Bet līniju pārvietojot rodas plakne. Tādējādi cilvēks sevi ir sagatavojis darbam plaknē.

Tas ir līdzīgi kā bērniem, kuriem šajā laikā kļūst populāras sarunas par to kāda ir mana mamma un tava mamma, kāds ir mans tētis un tavējais. arī te rodas iespēja pārbīdīt savu vertikālo līniju, lai rastos plakne. Un tad bērns ir sagatavojies, lai apgūtu rakstību.

Ir izdarīts viss, lai rastos rakstība. Plaknes māksla.

Plakne ir konstruēta. Tas nozīmē, ka ir apzināta vai tiek apzināta. Bet apzināta plakne liek nojaust telpas eksistenci. Nojaust, tas nozīmē, ka nav apzināta, nav sakārtota un tiek apdzīvota stihiski. Apmēram tā kā to redzam šajā attīstības posma vēsturē.

Veidojas stihiski konflikti vai vienkārši- stihiskas attiecības starp atsevišķām cilvēku grupām.

Tādējādi varam spriest, ka katrā posmā, kad tiek apzinātas (-sakārtotas) kādas patiesības vai zināšanas, notiek jau nākamās vides iezīmēšana. To var salīdzināt ar šodienas situāciju, kad, piemēram, akadēmiskā cilvēces esības paradigma jau ir sakārtota līdz kādam superlīmenim un rodas (stihiski) jaunas vides materiāli - alternatīvu metožu, neizskaidrojamu fenomenu utt. veidā. Iezīmējas nākotnes virziens.

Stihisks, tamdēļ nepatīkams. Un tā priekšā mēs izjūtam tādas pat bailes kā senais cilvēks, kurš sastapies ar viņam vēl nezināmu zvēru un izjūt bailes, jo nezina kā tas uzvedīsies un kāds tas būs attiecība pret viņu- draudzīgs vai naidīgs. Bailes rada nezināšanas. Tiekties pie jaunām zināšanām faktiski nozīmē to pašu kā saistīties ar nezināšanām. Bet tas, savukārt, nozīmē to pašu, kā saistīties ar bailēm, saistīties ar kādu stresu, ar diskomfortu. Cilvēks, kurš ir pietiekoši vājš (bailīgs) šajā brīdī sāks bremzēt jauno virzienu, izmantodams seno mednieku terminoloģiju- "tas ir riskants virziens", viņš teiks vai: "tā ir riskanta doma", " tā ir bīstama parādība", "tā ir bīstama doma" utt. Bet šo baiļu attīstība, rada jaunas darba vietas- profesijas, kuras ārstē mūsu bailes, bailes no nākotnes.

Runājot par senajiem laikiem, par senākajiem laikiem mēs runājam arī katrs par savas jau nodzīvotās dzīves senāko posmu. Tas biju es bērnībā vai es šodienā ar problēmām, kuras nākušas no bērnības. Tālāk mēs varētu paskatīties uz sevi attiecībās pret citiem. Un to varētu darīt skatoties ko jūtam, kad runājam par citām kultūrām.

Tādējādi, kad tālāk pieminēsim, piemēram senās Ēģiptes, Divupes vai Ķīnas kultūras mēs patiesībā varēsim pārbaudīt savas attieksmes pret citiem cilvēkiem, citādi domājošiem cilvēkiem vai citas paaudzes cilvēkiem. Tas būs apmēram tādējādi, ka mana interese par kādu no citām kultūrām apliecinās arī manu interesei šodien pret citiem cilvēkiem. Savukārt ja man šīs intereses nav, tas nozīmē, ka patiesībā mani neinteresē arī citi cilvēki vai citas cilvēku grupas, vai paaudzes.

Pārbaudīsim?-

Un lai tas būtu vieglāk sākumā pievērsīsim uzmanību tam, ka arī tām citām kultūrām ir līdzīga bērnība, līdzīgs sākums, līdzīga pēctecība un izvēlēsimies tās kultūras, kurās tas vieglāk saskatāms.

Te mums būtu izvēles iespēja. Tradicionālā kārtība mums saka priekšā, ka tālāk būtu jārunā par senās Ēģiptes vai Divupes kultūrām. Kādi vēl būtu varianti? Ja gribam vieglāk ieraudzīt pēctecību vai līdzības varbūt varētu apskatīt, piemēram Amerikas indiāņu pasaules uzskatu, pieņemot, ka arī šodienas indiāņi saglabā arhaiskā pasaules skatījuma īpatnības. Bet tiklabi bērnības stadiju mēs varētu ieraudzīt arī Ķīnas teritorijas senkultūrās.

Tā vai citādi, bet visām nupat pieminētajām kultūrām tiktiešām ir kas kopīgs. Un šo kopību varētu izteikt tādējādi, ka visas tās sarado zināmā mērā mistificēts sākums. Tik pat mistificēts kā katra no mums piedzimšana par kuru mēs paši neko neatceramies, bet mums tikai stāsta. Gan senās Ēģiptes, gan senās Divupes kultūras sevi piesaka gandrīz vienlaikus un uzreiz gatavā veidā, bet tālāk piedzīvo vienīgi pakāpenisku norietu.

Sākuma nav. Vai godīgāk būtu teikt- mums ir zināms ļoti maz vai gandrīz nekas konkrēts par šo sākumu. Tik pat mistificēts ir arī senās Ķīnas vai Amerikas indiāņu kultūras sākums.

Ko izvēlēties?

Lai tiktu skaidrībā, nedaudz iezīmēsim katras izvēles perspektīvi un teiksim tā, ka

katra izvēle mūs orientēs uz noteiktu auditoriju vai noteiktas sociālās grupas

interesēm. Pamēģināsim tās kaut nedaudz ieskicēt-

·         ja mēs vēlamies sevi orientēt uz akadēmiskām aprindām, gribam, lai mūs pieņem par savējiem akadēmiskās kārtības cilvēki, tad sāksim ar seno Divupi un seno Ēģipti, jo tāda kārtība ir sen akceptēta un redzama praktiski visās mācību grāmatās;

Mēs varētu izvēlēties par sākumu seno Divupi un seno Ēģipti arī tad, ja mūsu intereses saistās ar politiku, jo te var atrast senākās mums aktuālās valsts organizācijas formas, likumdošanu utt. Ar piebildi, ka tiem, kuriem vairāk ir saistošas impēriskās lielvalstis varētu kā pirmo pieminēt seno Ēģipti, kurā ir iespējams atrast visas impēriskas lielvalsts organizācijas problēmas un risinājumus.

Ar senās Divupes kultūru varētu sākt tie no mums, kuri grib balstīties uz biblisko vēsturi. Galu galā te tiek meklēts Bībelē pieminētais Ēdenes dārzs, ar šo teritoriju pamatā saista Lielo plūdu notikumus, no šejienes savu tautu izveda Ābrams utt.

Ar senās Ēģiptes kultūru varētu sākt tie, kuri intersējas par okultismu, kurus fascinē senās Atlantīdas leģendas, leģendārā Hermesa Tota mācība, zīlēšanas kārtis utt.

Ar Amerikas indiāņu mācībām varētu sākt tie, kuriem interesē šodienas psihoanalītikas prakse un tādējādi, piemēram, arī visas arhaiskākās kultūras vispār.

Ar senās Ķīnas teritorijas kultūru varētu sākt tie, kuriem interesē, piemēram, tādas mācības, kā ķīniešu punktu vai adatu medicīna, šodienas Ci-Gun mācība, In- Jaņ filozofija vai "Pārmaiņu grāmatas" filozofija un metodika. Ar senās Ķīnas un Amerikas indiāņu mācībām varētu sākt pat tie, kuru intereses saistās ar eksotiskajām ufoloģijas mācībām.

Visbeidzot, tie, kuriem interesē šodienas astroloģiskās mācības varētu sākt gan ar seno Ēģipti, gan Divupi,

 

Topic: Kultūras vēstures lappuses

No comments found.

New comment