Senās Indijas kultūra sākuma jautājumi
Interesanti, ka vēstures metodikas reformātori vēl pagājušā gadsimta vidū par Indijas kultūras sākotni izteicās visai radikāli- tās vēsture sākās daudz, daudz nesenāk kā līdz šim domājam. Vienkārši- nav neviena dokumenta, kas apliecinātu, ka Indijas kultūra būtu sākusi savu attīstību tik sen, kā esam raduši uzskatīt. Rakstisku dokumentu, kas to apliecinātu vienkārši nav. Ir tikai loģiski domājumi, salīdzinājumi, minējumi utt. Dokumentu nav! Un tomēr, cik var saprast, reti kuram no mums dokumenti interesē. Mīti un leģendas par senkultūrām ir daudzkārt interesantāki. Par ko tie stāsta?-
Visupirms- par kuru laiku runāsim?
Līdzīgi kā senajā Ēģiptē vai Divupē, arī te par senākās kultūras uzplaukuma brīdi var minēt laiku starp 3000. un 2500. gadu p.m.ē.
Kur meklējams sākums?
Ir atrasti divi šīs kultūras centri - Mohendžo-Dāro un Harapā.
Un tomēr, spriest par šīm kultūrām ir samērā grūti. Tas ir tamdēļ, ka, lai arī ir atrasti senās Indas upes krasta kultūras rakstības piemēri, vēl līdz šai dienai tos nav izdevies atšifrēt.
Spriest ir iespējams vienīgi pēc izrakumiem mēģinot loģiski uzminēt šīs kultūras raksturu.
Kādas bija šis senākās Indijas teritorijas kultūras?
Spriežot pēc atsevišķajiem mākslas priekšmetiem, it īpaši pēc zīmodziņiem, var minēt, ka tai ir bijuši sakari vai kaut kāda kopība arī ar senās Divupes šī laika kultūrām.
Spriežot pēc visai labiekārtotajām dzīves vietām, var teikt, ka tās ir bijušas regulāri plānotas un labi apsargātas.
Arī šeit, līdzīgi kā tagadējās Latvijas teritorijas senākajos laikos apdzīvotās vietas veidojās ap nocietinātu centru, kas atradās uz paaugstinājuma - pilskalna.
Ja senās Divupes kultūrā centru iezīmēja templis, tad te par tempļiem runāt nav iespējams, jo tādu gluži vienkārši nav izdevies atrast. Tamdēļ arī par senās Indas upes krasta kultūras reliģiskajiem priekšstatiem tikpat kā neko nav iespējams pateikt.
2. gadu tūkstoša pirmajā pusē šīs kultūras sāk piedzīvot grūtākus laikus, līdz beidzot novārgst tiktālu, ka kļūst viegli pakļaujama.
Tas arī notiek aptuveni 2. gadu tūkstoša vidū p.m.ē., kad šajā teritorijā ienāk jaunas ciltis -ārieši. Un te jau sākam runāt par indoeiropiešiem.
Tātad pirmie indoeiropieši Indijas teritorijā ienāk aptuveni tajā pat
laikā, kad pirmie indoeiropieši ienāk arī tagadējās Latvijas teritorijā.
To vērtēt mēs varētu diezgan pretrunīgi, saskatot pat līdzības ar pirmajiem baltiešiem, kuri ienāca Latvijas zemē.
Kultūra no "spēka pozīcijām".
Pirmais, ko parasti piemin ir tas, ka ārieši Indijas teritorijā ienāca labi apbruņoti un kareivīgi noskaņoti, lietojot modernus bronzas ieročus, kuriem pretoties vietējie nespēja.
Jā, protams, Latvijas zemē baltieši ienāca ar akmens cirvjiem, bet arī viņi atspieda iepriekšējās kultūras- somugrus no viņu dzimtajām zemēm. Tādējādi sākumā te var runāt par kultūru no spēka pozīcijām - kulturāls ir tas, kuram pieder spēks.
Vēdiskā kultūra.
Lieki te būtu daudz iztirzāt droši vien lielākajai daļai labi zināmu patiesību, ka zinātne vai, precīzāk - tā zinātnes daļa, kuru varētu saukt par gudrību, te ļoti ilgi tika uzglabāta cilvēku galvās. Protams, tas ir līdzīgi kā, piemēram, senajā Ēģiptē vai Divupē, vai arī pie mums, kur šī tradīcija uzglabājās pat ļoti ilgi.
Te dominēja attieksme, kuru var salīdzināt ar, piemēram, T.Ruso attieksmi - uzrakstīts vārds ir miris vārds, bet atmiņa katram cilvēkam ir ierīkota tā, lai viņš, strādājot sev paredzētās misijas darbu, spētu atcerēties tik daudz informācijas, cik viņam ir nepieciešams. Atmiņa ir vislabākais siets, kurš izsijā visu, kas ir derīgs un kas ir lieks. Turklāt uzrakstītais vārds uzliek zināmu štampu cilvēkam un pieradina viņu domāt plaknēs (kā papīra lapas), tamdēļ Ruso pat uzskatīja, ka bērniem līdz 12 gadu vecumam būtu kaitīgi viņa attīstībai mācīties lasīt. Bet lai nu te paliek šīs bezgalīgās debates par to, vai lasīšana ir kaut kas labs vai slikts, vai televizora skatīšanās ir kaut kas labs vai kaut kas slikts. Tam nav sevišķas nozīmes, jo viss jau tā kā tā notiks tā, kā notiks.
Es iesāku runāt par nepierakstīto mācību laiku. Un, protams, nostādīju sevi ļoti neērtā situācijā, jo kā var runāt par laiku, no kura nav saglabājušies nekādi dokumenti. Vēl jo vairāk tādēļ, ka, kā jau ieminējos citā vietā, ar mūsu loģikas metodēm modelēt šo seno laiku kultūras procesus ir neiespējami. Un arheoloģiskie nieciņi, kas ir uzieti no šī laika kultūras slāņiem, neko nestāsta. Stāstām mēs, kas skatāmies uz šiem nieciņiem. Tātad dokumentu nav. Tad nav par ko runāt.
Izdarīsim zināmu kompromisu - pamēģināsim saprast, kādēļ šī senā tradīcija tomēr tika lauzta un kādēļ tomēr parādījās te pirmie Vēdu pieraksti.
Pirms tam tikai iestarpināsim nelielu repliku-
Rakstības parādīšanos stimulēja saimnieciskā attīstība. Te bija nepieciešams iegrāmatot tirdznieciskos darījumus, plānot ražošanu utt. Tas tā bija gan senās Divupes, gan arī senās Ēģiptes kultūrās. Katrā ziņā tā ir svarīgs darba rīks lielražošanas apstākļos, un tamdēļ tā tik ilgi nebija nepieciešama mūsu puses tautām.
Saimnieciskie pieraksti stimulēja; rakstības lietu sakārtošanu, rakstīšanas un lasīšanas kārtības noteikšanu, kompozīciju. Un tikai tad šī prakse tika pārnesta uz garīgam lietām, uz, kā mēs teiktu šodien— humanitāro zinātņu jomu.
Vēdu gudrības tika pierakstītas rakstības veidā, kuru sauc par sanskritu. Tas nozīmē vēdiskajā kultūrā bija tik liela, ka sanskrits ir saglabājis savu autoritāti vēl pat šodien. Līdzīgi kā latīņu valoda Eiropā (jau daudzus gadsimtus kopš pazudusi tauta, kas runāja šajā valodā) ir kļuvusi par tādu kā zinātnes vai garīgas inteliģences valodu, arī sanskritu vēl šodien lieto indiešu garīgo mācību sekotāji.
Par vēdiskās kultūras sākuma brīdi ir pierasts minēt laiku aptuveni ap 1500. gadu p.m.ē.
Taisnības labad gan piebildīsim, ka te ir runa par datumu ar kuru saistās (pieņēmums) senākie vēdisko materiālu pieraksti. Paša vēdiskā materiāla analīze ir ļāvusi pētniekiem par tā tapšanas senāko laiku minēt trešo, piekto un pat sesto gadu tūkstoti p.m.ē.
Kas tas ir par laiku citur pasaulē?-
- Divupē jau dominēja mākslīgo, politizēto reliģiju kultūra un loģisks tās blakus produkts -militarizētās asīriešu reliģijas dzimšana un parādīšanās.
- Senajā Ēģiptē tas bija aptuveni Mozus darbības un lielu reformu laiks.
- Latvijas teritorijā parādījās pirmie pilskalni.
Bet Indijas teritorijā šajā laikā ienāca āriešu ciltis. Ar to arī viss sākas.
Ir radušās kaut kādas problēmas. Ar atmiņu? Ar morāli? Ar veselību? Arī Vecās Derības pirmais pieraksts taču bija bauslība. Likums. Likums, kurš piefiksēja morāles problēmas. Un uz šo pagaidām nenoskaidroto problēmu fona aktualizējās nepieciešamība sakārtot savus priekšstatus, sakārtot savas mācības.
(Turpinājums sekos nākamajā lpp.)
Topic: Senās Indijas kultūra sākuma jautājumi
No comments found.