Latvieši.

Šo rakstu ar ilustrācijām varat lasīt šeit-

https://latviesumitologija1.blogspot.com/p/latviesi.html

Visupirms, acīmredzot, ir jānoskaidro šis nosaukums, tā izcelsme un saturs.
Nevarētu teikt, ka šajā jautajumā starp atsevišķiem pētniekiem pastāvētu kādas būtiskas domstarpības. Ir gan laikus jāpiemin, ka vārda „latvieši” ietilpība dažu gadsimtu gaitā ir nedaudz mainijusies un nule bijām jau sasnieguši brīdi, kad latviešos galīgi iekusa arīdzan lībieši, nemaz jau nerunājot par kuršu vai latgaļu ietilpināšanu zem šī vienotājvārda cepures. Taču sākotnēji kā latviešus dēvēja latgaļus, sēļus un zemgaļus, no tiem nošķirot kuršus, bet atsevišķos gadījumos, kā jau to minēju ievaddaļā, aiz vārda „latvieši”, to precizējot, iekavās tika rakstīts vārds „latgalieši”. Katrā ziņā J.Endzelīns savos pētijumos konstatē, ka kurši nav bijuši ne lībieši, ne arī latvieši. Tātad kāda ir J.Endzelīna piedāvātā versija „latviešu” vārda jautājumā:
„Savu vārdu „latvieši” jeb „lat(u)vji” ir laikam dabūjuši no kādas „Latuvas”; upi ar tādu vārdu min leišu 
valodnieks K.Būga (...); turpat ir minēta arī „Latas” upe (Viļņas apgabalā), un no kādas Lates upes Lange savā vārdnīcā atvasina latviešu vārdu. Atrodam kādu Latupi ziemeļaustrumu Vidzemē. Ap 1200.gadu latviešu vārds ir piederējis tikai tām baltu ciltīm, kas dzīvoja ziemeļos no Daugavas; ka, piem., Zemgalē senos laikos „latvieši” nav dzīvojuši, tam par labu liecina arī mājvārds „Latvieši” Dobeles apkārtnē, un priekš pasaules kara vācieši mēdza saukt par „Lettland” tikai latviešu apdzīvoto Vidzemes daļu. Dienvidos no Daugavas toreiz dzīvoja sēļi un zemgaļi, bet Kursas ziemeļdaļā un Vidzemes rietumdaļā somu ciltīm pieskaitāmie lībieši. Jāpiemetina, ka Vidzemes Lībijā pirmie baltu tautības ienācēji (starp lībiešiem” ir bijuši kurši, ne „latvieši” (...) (J.Endzelīns, Darbu izlase III sēj. 2.daļa, R.,Zinātne, 1980.g.244.-245.lpp.) (20)
Kas attiecas uz latviesu valodas veidošanos, būtu iespējams izveidot aptuveni šādu shēmu:
-         laikā strap 1600.-1500.gadu p.m.ē. un aptuveni 300.-400.gadu p.m.ē. ir iespējams runāt par tā saucamo baltu pirmvalodu;
-         laikā starp 4.-7.gs.p.m.ē. baltu pirmvaloda sadalās rietumu un austrumbaltu grupās;
-         laikā starp 8.-12. gs. Austrumbaltu grupa sadalās lietuviešu un latviešu valodu grupās;
-         savukārt prūšu valoda veidojas no rietumbaltu atzara un principā izveidojas laikā līdz mūsu ēras 13.gs. (13).
Tātad, ja jau atzīstam, ka viena no latviešu pazīmēm ir viņa latviskā valoda, tad par latviešu mitoloģiju, kā redzams, ir iespējams runāt tikai sākot no 12.-13.gs., tas ir no tā laika, kad sākās arīdzan vācu kultūras ieplūšana tagadējās Latvijas teritorijā. Katrā ziņā, pēc senajām hronikām var secināt, ka jau laikā uz 1200.gadu atšķirības starp latviešu un lietuviešu valodām ir visai mūsdienīgas.
Laika gaitā šim valodnieciskajam aspektam būs vēl jāpievieno arī tīri arheoloģiskais un antropologiskais aspekts, kaut vai tikai tādā izziņas materiāla līmenī, lai kļūtu skaidrāka dažādu ietekmju ģeogrāfija un hronoloģija.
Tātad, šo latvisko veido gan tās baltu tautas, kuras, kā liecina arheoloģiskie materiāli, ienāca tagadējā Latvijas teritorijā jau otrajā gadu tūkstotī p.m.ē., gan tās austrumbaltu ciltis, kuras, atstumjot vietējos, šajā teritorijā ienāca no dienvidiem un austrumiem 5.-7.gs. Tāpat specifiski šo latvisko ietekmē arī kuršu klātbūtne, kuru etniskās piederības jautājums vēl ietver sevī pietiekoši daudz neskaidrību, bet tajā pat laikā vairāk pielīdzināmi prūšiem, nekā lietuviešiem. 
Un nevar noliegt, šo latvisko savā veidā ietekmē arī somugrisko lībiešu klātbūtne, to somugru ciltis, kas Latvijas teritorijā dzīvoja vēl pirms baltu ienākšanas. Tāda pašlaik būtu tā pietiekamā ievirzes aina latviešu jautājumā, kuru detaļās precizēšu nepieciešamības gadījumos turpmāk, atbilstoši tēmas specifikai.
Un tomēr pievienosim vēl atsevišķas precizējošas domas šim latviešu vārda definētmēģinājumam no J.Endzelīna pētījumu pūra, gan kontekstā, kas skar pašu latviešu vārdu, gan kontekstā, kas skar jautājumu par vienādības zīmi starp vārdiem „latvieši” un „latgalieši”, gan kontekstā, kas skar jautājumu par pēcnācējiem, piemēram,- aktuālais „vāciešu” vārda minējums u.c.
„Var domāt, ka pirmie „lat(u)vieši ir bijuši kādas Lat(u)vas upes apdzīvotāji. Minēto vārdu sākumu Lat- jeb Let- K.Būga ved sakarā ar latīņu latex – „šķidrums, slapjums”, īru lathach- „dubļi”, korniešu lad – „šķidrums” u.c. (te var pievienot arī kādas senās Gallijas cilts vārdu Latovici).” (J.E.II sēj. 542.lpp.)(20).
„(...) leišu un latviešu vārdu nav iemesla (...) atvasināt no ķeltu valodām, jo par iemeslu nevar atzīt to, ka šie vārdi līdz šim vēl nav droši izskaidroti. Vārds leiši jeb (kā viņi paši saucas) lietuvieši cēlies no saknes formas leit-; nevarēja celties no lit- (ko atrodam ķeltu vārdā Litava), kā arī lat- nevarēja rasties no lit-, jo baltu valodā patskanis i nekad nepārvēršas ne par ei ne par a. 
Kas zīmējas uz latviešu vārdu, tad ļoti ievērojams ir prof. P.Šmita aizrādījums uz Langes vārdnīcu (Latvija, 1911, nr.76), kur teikts, ka latvieši savu vārdu dabūjuši no Lates upes „gegn der polnischen Grenze” (te domāta laikam toreizējā poļu Vidzeme jeb Inflantija), un Latgale jau ir mūsu Maliena. Lates upes apkaimi varēja saukt par Latuvu jeb Latavu (sal. Leišu Lietuva „Lietava”) un šī apgabala apdzīvotājus- par lat(u)viešiem jeb lat(a)viešiem. Turpretīm Lietavas vārdu daži salīdzina ar latīņu litus- „krasts” (latīņu lit- var būt cēlies no leit-), tā kā Lietuvas vārds nozīmētu piekrasti, kas nav neiespējams.” (J.E. II sēj.373-374.lpp.)(20)
„Tad vēl dažas piezīmes par latviešu vārdu. Ka tas saīsināts no vecāka Latavieši, to vēl rāda latīņu forma lotavicus „latvisks” (patskanis o te laikam mūsu augšzemnieku izloksnes īpatnība, kur a pārvēršas par o; augšzemnieki jau ir īstie „latvieši”).”(J.E. II 375.lpp.)(20)
Tātad visupirms baltu ciltis sadalījās divās lielākās grupās- prūšu un latviešu-lietuviešu. Mazpamazām nodalās arī latvieši un lietuvieši. Savukārt Latvijas teritorijā augšzemnieki, valodas ziņā, atrodami vistuvāk lietuviešiem. Bet te palika vēlviens neatbildēts jautājums. Tas ir jautājums par vārdu „latvietis” un „latgalietis” attiecībām. Lai arī ir zināmā mērā pierasts, domājot par senāko hroniku tekstiem, pielīdzināt abus šos vārdus, tomēr šajā kontekstā ir J.Endzelīna domas:
„Kad katoļu latviešos Vitebskas guberņā bija radusies tautiskā kustība, viņi paši sāka dēvēties par latgaliešiem. Jau senāk esmu dažkārt ieminējies, ka zinātniski tāds nosaukums nav attaisnojams, bet ir pat nepareizs. Indriķa hronikā par latgaliešiem („Lethigalli”) tiek saukti visi latvieši, kas dzīvoja uz ziemeļiem no Daugavas (skat. Bielenstein. Die Grenzen des lettischen Volsstammes und der lettischen Sprache, 74.lpp.) Tātad arī visi Vidzemes latvieši būtu īsteni jāsauc par latgaliešiem. Zinātniskos rakstos Vitebskas guberņas katoļu latviešus pareizāk sauc par „inflantiešiem”; 
šis vārds ir cēlies no poļu Inflanty (=Vitebskas guberņas latviešu apdzīvotā daļa jeb „poļu Vidzeme”), kas savukārt ir radies no vecākas formas Niflanty, kas caur disimilāciju cēlusies no Liflanty (=vācu Livland „Vidzeme”), līdz zviedru valdības laikam sauca par Livoniju (Livland) ne vien tagadējo Vidzemi, bet arī tagadējo Vitebskas guberņas latviešu daļu. Ja nu „inflantiešu” vārds nepatiktu, tā kā tas nav pašu vārds, tad varētu jau atteikties no „latgaliešu” vārda vēsturiskās nozīmes un lietot šo vārdu patvarīgi sašaurinātā nozīmē”(J.E. II sēj. 477.-479.lpp.)(20).
„Nevaru saprast, uz kāda pamata Kempa kungs „latgaliešus” sauc par „visvecāko” latvju tautas cilti. Tēvam var būt vecāki un jaunāki dēli, bet zinātne nepazīst vecākas un jaunākas ciltis tautā. Ja Kempa kungs te būtu domājis ka „latgaliešu” izloksnē atrodam visvecāko latviešu valodas tipu, tad arī to nevaru atzīt par pareizu.” (J.E. II sēj.538.-540.lpp.)(20)
Vienu vārdu sakot J.Endzelīns akcentē divas lietas: pašlaik vārdu „latgalieši” lieto vēsturiski nepamatotā, sašaurinātā nozīmē, ar to apzīmējot tikai Vitebskas guberņas latviešus, kaut šajā „latgaliešu” izloksnē runā arī Augškurzemē un daudzās Vidzemes draudzēs. Otrais- „inflantiešu” vārds ir tīri ģeogrāfisks, sākotnēji apzīmējot visu seno Livoniju un pamazām lokalizējoties iekļauj tikai „poļu Vidzemes” latviešu valodu.
Pēdējo desmitgadu pētījumi gan lingvistikā, gan antropoloģijā, kā arī citās zinātņu jomās, kas skar Latvijas teritorijas tautu vēsturi, nule diezgan droši runā par to, ka Latgales latgaļi un Vidzemes latgaļi ir atšķirami kā valodas ziņā, tā arīdzan pirmējās dzīvesvietas ziņā. Ņemot vērā antropoloģisko materiālu, ir iespējam noteikt, ka laikā starp 6.-7.gs. no Lietuvas vidienes Vidzemē ienāk pirmā austrumbaltu grupa, kurus iespējams identificēt kā latgaļus, bet 8.-9.gs. no austrumiem austrumu Latvijā ienāk otra grupa, kura, savukārt, sāk asimilēties un atspiest no viņu iepriekšējām dzīves vietām jau iepriekš šajā teritorijā ienākušos sēļus. Teritoriāli 6.-7.gs. ienācēji izmitinās dienvidkurzemē nedaudz iesniedzoties arī rietumzemgales daļā, Augšzemē un daļēji iesniedzoties dienvidlatgales teritorijā, kā arī centrālajā un ziemeļu Vidzemes daļā. 8.-8.gs.ienācēji, savukārt,- centrālajā un ziemeļlatgales teritorijā, kā arī centralajā Vidzemē (7,14).
Tātad droši var apgalvot, ka sākot ar 7.-8.gs. latgaļi pakāpeniski sāk kausēt sēļus, kuri šajā teritorijā dzīvoja vismaz kopš 2.gs. Savukārt, kas attiecas uz Vidzemes latgaļiem un Latgales latgaļiem, atsevišķi speciālisti pievērš uzmanību arī abiem zināmajiem etnonīmiem: letgaļi un latgaļi, neizslēdzot iespēju, ka šie vārdi arīdzan piederēja dažādu valodu runājošām grupām. Reizē gan ir jāatgādina, ka abi ienācēji- gan dienvidu, gan austrumu pārstāv austrumbaltus. Tad kas tad nu īsti ir tie latvieši? Var pieņemt, ka latvieši ir veidojušies Vidzemes latgaļiem savienojoties ar asimilētajiem sēļiem un asimilētajiem dienvidkurzemes zemgaļiem. Nedrošs te paliek vienīgi vārds „asimilētie”. Nedrošs tādēļ, ka šo vārdu vēl varētu attiecināt uz valodu, bet nav skaidrs, cik daudz to var attiecināt uz garīgo sfēru, kuru mēs saucam par mitoloģiju. Tā ir tikai viena problēmas daļa. Otra, tālāk izrietošā, liek domāt, ka latviskā dievestība ir dievestība, kuru par savējo ir atzinuši jau izveidojušies latvieši un nevis tikai latgaļi, letgaļi, sēļi vai zemgaļi un tātad hronoloģiski šī dievestība varēja sākt veidoties tikai mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša beigās.
Tālāk, cik zināms, šie Vidzemes latvieši ir samērā ātri pienēmuši kristīgo ticību un, uz doto brīdi neiedziļinoties liekās detaļās, varam izteikt pat pieņēmumu, ka šī latviskā dievestība jau pašos pamatos ir veidojusies ciešā siastībā ar kristietismu. Vai tā tas ir? Un tad vēl- vienota dievestība it kā tomēr apliecina vienotību, kurai kaut vai kādā veidā vajadzēja izpausties valstiski administratīvajā sfērā. Kristiešu ienācēji vismaz tīri labi apzinājās šo problēmu un tādēļ, reizē ar kristietisma iazplatīšanas darbu, rūpējās arī par tīri administratīvu vienotību. Un vai tādējādi šī latviskā dievestība nav veidojusies, patiecoties kristiešu administratīvās apvienošanās darbam, kaut vai tāpēc, ka šajā kristiešu apvienotajā teritorijā bija vieglāk veidoties šai vienotajai dievestībai? Protams, mēs varam gandrīz vai apgalvot, ka šai vienotajai Latvijas teritorijai bija un arī ir puslīdz vienota saimniekošanas tradīcija un vai līdz ar to varam pieņemt domu, ka kristietisms tika uzņemts kā valstiski administratīvs vienošanās ceļš, kurpretīm vietējā dievestības tradīcija- kā saimniecisks un arī sadzīvisks veidošanas, vienošanas ceļš. Tādējādi es te atgādinu bieži dzirdēto jautājumu- kādēļ šī latviskā dievestība, un ne tikai E.Brastiņa variantā, tik labi piestāv laukiem un tik grūti iedzīvojas pilsētās?
Un tomēr, pat neņemot vērā problēmu, kas skar pilsētas un lauku attiecības no mūsu tēmas skatpunkta, bet kuru risināšu vēlāk, ir iespējams konstatēt divus visādā ziņā aktīvākus reģionus- tā ir Vidzemes latgaļu, kas tātad sevī iekausēja arīdzan mazāk aktīvos sēļus un arī Vidzemes zemgaļus, ja runājam tikai par baltu ciltīm; otrs- dienvidkurzeme, kas iekausēja zemgaļus. Jau tik vispārinātā līmenī ir iespējams konstatēt, ka Latvijas teritorijā šīm aktīvajām grupām pamatos ir dažādas tradīcijas. Vidzemes daļai- austrumbaltu, Kurzemes daļai- galvenokārt rietumbaltu vai vismaz tradīcija , kas tuvāka rietumbaltiem nekā austrumbaltiem. Tātad pastāv atšķirības, kuras sākušas veidoties jau vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras un tādēļ ir stingrs pamats atzīt, ka arī mītiskajā sfērā šīs teritoriālās daļas varētu prominēties ar kādu savu specifiku, kura varētu pat diezgan jūtami atšķirties no otras. Te katrā ziņā ir jāņem vērā arīdzan katras šīs baltu cilšu grupas teritoriālos kaimiņus. Piemēram, rietumbaltiem bija ciešāka saistība ar ģermāņiem, ķeltiem, slāviem, savukārt austrumbaltiem vairāk ar trāķiešiem, skitiem, somugriem. Arīdzan šo kaimiņtautu priekšvēsturē ir atrodamas visai nopietnas un pat ļoti ciešas saites ar vēlākajiem Latvijas teritorijas iedzīvotāju senčiem. Protams, laika gaitā arī šīs kaimiņattiecības varēja mainīties, pie kam mainījās tirdznieciskās saites, mainijās ģeogrāfiskā vide un saimnieciskā situācija. Šīs tēmas ietvaros nav nozīmes izsekot visām maiņām, izmaiņām un tādēļ vispirms mēģināšu atrast viskonservatīvākās āderes, āderes, kuras ne tikai tīri mentalajā, idejiskā, bet arī pat valodnieciskā līmenī, bez būtiskām izmaiņām izsekojamas gan baltu-slāvu pirmtautas līmenī, atrodamas arī senāku pirmtautu substrātos.

Topic: Latvieši.

John

Smithe459 | 29/12/2016

There is visibly a bundle to realize about this. I assume you made certain nice points in features also. feddbakkdfccbcgd

New comment