Zodiaka zīmes raksturs vēsturē un filozofijā 1.daļa



Vēža zīme vēsturē

Senajā Ēģiptē to sauca Skarabeja vārdā. Citur bieži attēlots arī kā krabis. Lai cik tas neizklausītos paradoksāli, bet vēža zvaigznāju var pieminēt ziemassvētku sakrālā notikuma kontekstā. Tamdēļ, ka šī zvaigznāja sastāvā ietilpst divas zvaigznes ar nosaukumiem Ziemeļu ēzelītis un Dienvidu ēzelītis un miglājs ar nosaukumu Silīte. Ziemassvētku naktī debesīs virs galvas atrodas vēža zvaigznājs ar pieminētajiem objektiem, virs horizonta aust Jaunavas zvaigznājs, bet riet Oriona trīs zvaigznes, kuras tika salīdzinātas ar trīs gudrajiem un ne velti tiek uzskatīts, kāja Oriona josta (minētās trīs zvaigznes) natālajā horoskopā atrodas virsotnē, tas sola laimīgu likteni. Pieminētā situācija atgādina ziemassvētku stāstu par Kristu, kurš piedzimis kūtiņā un ievietots silītē pie lielā un mazā ēzelīša.
Vēzis ir dzīvnieks, kurš kāpjas atpakaļ, ko var iztulkot citādi kā tieksmi atgriezties pie vecā, pie tradīcijām un tradicionālā.

Vēzis ir viena no ģimeniskākajām zīmēm, ko labi apliecina viens no vēžu filozofiem Ruso. Viņš arī izvirzījis svarīgu vēžiem raksturīgu lozungu "atpakaļ pie dabas!"


Un tomēr vēzis ir pietiekoši neuzņēmīgs. Ne velti šī zvaigznāja sastāvā pamatā ir vājas savā spožumā zvaigznes un vēzis ir pat saukts par tumšo zvaigznāju. Šo pozīciju šķiet labi raksturo vēzis F.Kafka, kura eksistenciālā filozofija bieži piemin pasīvo sākotni.
Ja Dvīņi nostājās pa vidu starp divām pretējām tendencēm mēģinot tās saliedēt, tad vēzis to vidū ieliek saprātu kā kaut ko konkrētu. Kaut ko tik konkrētu kā monādes Leibnica (vēzis) filozofijā.


Vēzis ir emociju zīme, ko nosaka arī tā vadošā planēta- Mēness, kurš ar saviem ragiem norāda uz mainīgumu, bet arī uz to, kas bijis un to, kas būs.

Vērša zīme vēsturē


Vēsturiski Vērša laikmets ir viens no senākajiem par kuriem vispār mēdz runāt astroloģija. Tas ir laikmets, kad dzimst senās Ēģiptes, Divupes un arī senās indoeiropiešu kultūras. Hronoloģiski tas saistās ar laiku starp aptuveni 4300. un 2200.gadu p.m.ē.
Senās Ēģiptes vēsture sākas, kad pavasara saulstāvju punkts atradās Dvīņu zvaigznājā, savu pilnziedu piedzīvoja Vērša laikmetā, bet norietu- Auna laikmetā. Katrā Ēģiptes nomā (rajonā) pielūdza savu galveno dievību, tomēr visos pieminēja dievus vērša vai govs izskatā. Galu galā ir pat saglabājies mīts par to, ka visi dievi sākumā bijuši vērša izskatā tik ar dažādu ādas krāsu. 


Ēģiptē ar vērša tēlu saistās daudzi nostāsti. Tas bija Ozīrisa simbols. Pēc leģendas Mikerīns savu mirušo meitu ievietojis no koka veidotā vērša ķermenī, kurš bijis apzeltīts. Šo koka vērsi iznesa no tempļa, kad tika pieminēts Ozīriss (ari meita esot lūgusi, lai reizi gadā tai ļauj redzēt Sauli). Šo gandrīz dabīgā izmērā darināto vērša veidojumu atceras arī Herodots, kurš apliecina, ka vēl joprojām tas nav ierakts zemē (T.i.- 2000 gadus pēc Mikerīna) un ka vēl joprojām pie tā kājām tiek nesti ziedojumi.
Populārākie vēršveidīgie dievi Ēģiptē bija Apis. Memfisā pat atradušās kapenes, kurā glabātas svēto vēršu mūmijas. Tās bijuša veltītas tieši dievam Apis. Otra populārākā vēršveidīgā dievība bija Mnevis, kura kulta centrs atradās Heliopolē. Senākajā periodā tika uzslieti gari kārtsveidīgi stabi, kura galā tika novietots, vērša galvaskauss. Tutanhamona kapā atrasta "Debesu govs grāmata" kurā apliecināta šīs pasaules kārtība.
Zīmīgi, ka vērsis senās Ēģiptes kultos bieži tiek saistīts ar Mēnesi (ragi; pēc Herodota liecībām svētajam vērsim esot bijis jābūt pilnīgi baltam). Astroloģijā tas saistāms ar faktu, ka Vērša zvaigznājā Mēness atrodas savā kulminācijā (eksaltācija). Arī Eiropas vārds, kuru nolaupīja Zevs vērša izskatā ir tikai Mēness epitets. 


Arī Vecās Derības tekstos vērsis ir pietiekoši izteiksmīgi pieminēts. Tas saistās ar brīdi, kad Mozus devās Sinaja kalnā pēc bauslības plāksnītēm. Te varam atcerēties gan faktu, ka nokāpis no kalna Mozus redz dancojam savus līdzgājējus ap zelta teļa attēlu un tas viņu ir saniknojis. Tādējādi parādās norādes uz aizejošo Vērša laikmetu un nākošo Auna laikmetu- Mozus ir jaunā laika cilvēks, viņa līdzgājēji vēl stipri saistīti ar aizgājušo. Citādi - pie Sinaja kalna Mozus ar saviem cilvēkiem ir nonākuši jaunajā Mēnesī, bet trešajā dienā te notiek tikšanās ar Jahvi- tas ir brīdī, kad parādās jaunais Mēness. Tādējādi Jahve parādās kā Mēness.
Pirms ieejas, Zālamana templī esot atradusies tā saucamā "vara jūra", kas bija milzīgs ūdens baseins roku un kāju mazgāšanai, kuru balstīja 12 vērši. Savā ziņā tas asociējas ar viduslaiku Eiropā populāro priekšstatu par to, ka zeme balstās uz vaļu mugurām (bet toreiz taču bija jau zivs laikmets un valis viduslaikos bijis vēl zivs statusā).


Arī cīņa pret Krētas Minotauru, līdzīgi kā Mozus cīņai) pret zelta teļa pielūdzējiem ir simboliska cīņa pret veco—vērša laikmetu. Šī tradīcija saglabājas ilgi, iespējams pat iepinoties ragainā velna tēla leģendās pasakās un teikās.
Cīņa pret vērsi parādās arī Zaratustras tekstos.
Zīmīgs ir arī fakts; ka vēl antīkajā kultūrā vērša dzimums nebija pilnībā skaidrs un tas varēja būt tiklab vērsis kā govs. Tādējādi te varam piekļaut arī senās leģendas par debesu govīm tiklab senajā Ēģiptē kā arī baltu mitoloģijā. Neskaidrības attiecībā pret dzīvnieka dzimumu simboliski attēlo to noslēpumaino, kas raksturīgs vērša zīmei.
Savā ziņā cīņa pret veco laiku parādās arī upurrituālos, kur par upurējamo dzīvnieku  nereti simboliski kalpoja izbijušā laika dzīvnieks- vērsis, vēlāk- auns.
Rietumsemītu valodā pieaugošais Mēness saucas Ab - 'tēvs', dilstošais Amm -'tēvocis', 'onkulis'. Tādējādi iespējams, ka Ābrama vārds ir saliktenis, kurš apzīmē gan pieaugošo, gan dilstošo Mēnesi. Savukārt, kad Ābrams ar Lotu runāja, ka ir jāšķiras un katram savs ceļš ejams, iespējams varam saskatīt runas par Mēness un Saules dalīšanos.
Tjurku valodu kultūrās bieži sastopami nostāsti par to, ka Visumu uz saviem ragiem tur milzīgs vērsis. Pārvietojot Visumu no viena raga uz otru rodas zemestrīces, bet kad nolūzīs abi ragi būs pasaules gals. Viens rags jau esot nolūzis.
Grieķu alfabēta pirmais burts- "alef" nozīmē vērsis.
Vērša laikmets ir arī dabas apgūšanas laikmets. Tā kā Vērsis ir zemes stihijas zīme, te liela uzmanība tiek pievērsta materiālajam un materiāli reālajam. Tajā pat laikā šim laikmetam ir pietiekoši daudz sievišķības. Galu galā tas ir lielo radību laiks- dzimst kultūras, dzimst amati, lietas, brīnumainas celtnes utt. Ne velti šajā laikā tik populāras ir tieši sievišķās dievības. Un arī Vērša zīmes planēta ir sievišķākā no visām- Venēra.






Lielie vērša zīmes filozofi- Kants, Freids, Kjerkegors, Ortega-I-Gaseta arī K.Marks. Pamatā tie ir filozofi, kuri cenšas konstatēt matēriju un novērtēt saprātu. Tas vairs nav ideju laiks, bet gan matērijas un apziņas novērtēšanas laiks. Kā mazs bērns, kurš beidzot ir pamanījis savu ķermeni un mēģina saprast lietas, kuras ir viņam apkārt.

Svaru zīme astroloģijā

Aptuveni 50 ar neapbruņotu aci redzamās zvaigznāja zvaigznes Latvijas teritorijā vislabāk redzams pavasarī. Tā kā nav spožu zvaigžņu un atrodas tikai nedaudz virs horizonta tad ieraugāmas samērā grūti.
Lai gan Eiropas pusē Svaru zīme astroloģijā tika ieviesta salīdzinoši vēlāk ir liecības, ka jau senajā Divupē to pazinuši tieši kā Svarus.
Vēl Ptolemajs Svaru zvaigznāju apzīmēja par skorpiona spīlēm, uztverot to tikai kā daļu no Skorpiona zvaigznāja.
Līdzsvara meklējumi. Esam ievākuši rudens augļus, varam tos nosvērt un tādējādi izsverot padarīto, varam novērtēt nākošo- kāds mums būs ziemas laiks. Tiesāšanas laiks. Laiks starp praktisko darbu pusgadi un pārdomām. Laiks starp lauku darbiem un mācībām, starp fizisko un garīgo.
Svaru zvaigznājs ir viens no diviem (-kopā ar Pegaza zvaigznāju), pēc kura skaitļu attiecībām senie Dionīsa arhitekti veidoja savu proporciju sistēmu arhitektūrā.
Antīkajā Grieķijā ieraugam dalījumu, kur svarus savās rokās tur Dēmetra. Šo simboliku vai metaforu varam ieraudzīt arī Marijas un Kristus attēlos- Marija ar savu augli- Kristus bērniņu (-"kurš ir nācis tiesāt dzīvos un mirušos").
-                        Saistību ar sievišķajiem personāžiem apliecina arī Svaru zīmes vadošā planēta-Venēra.
Antīkajā Romā jau parādās jauns tēls- tiesu un likumu sargātaja Temīda. Īsti rietumnieciskā garā romieši ir ieviesuši speciālu dievību, kura uzrauga likumus.

Tiesāšana. Mums tas saistās ar kādiem pārkāpumiem un spriedumu tiesā, kādu attaisnojot vai kādu nosodot. Bija laiki, kad cilvēki iztika bez tiesām, pat bez likumiem. Piemēram, senajā irāņu mācībā, kuru iedibināja pravietis Zaratustra (par valsts reliģiju senajā Persijā šo mācību pasludināja 6.gs.p.m.ē.) arī tika runāts (vismaz iesākumā), ka cilvēks pats var izvēlēties kam kalpot- labajam vai sliktajam. Katram bija dota pilnīgi brīva izvēle. Taču ļoti ātri cilvēki atskārta, ka paši nav spējīgi saprast kura no viņu rīcībām ir saucama par labu un kura par sliktu. Un tad tika pieaicināts trešais- tiesātājs. Šajā mācībā tas bija dievs Mitra, kura uzdevumos bija izsvarot cilvēka dvēseles.
Taču šī svarošana bija pēc būtības- tātad, nevis pēc tā, par ko tu izlikies, kādu sevi tu iztēlojies, bet gan pēc tā, kāds biji patiesībā. Varbūt te pirmo reizi tika pamanīts, ka cilvēka iekšējās domas un jūtas atšķiras no tā, kādu viņš sevi izrāda publiski.


Vēsturiski Svaru zīmes raksturs parādās laikā, kad tiek akmens laikmetu nomaina bronzas laikmets. Par galveno darba riku kļūst uguns (kausējot metālu, apdedzinot traukus utt).
Tas ir laiks, kad rodas valstis un rodas valstu robežas, kuras ir jāsargā.
Svari ir zīme, kurai raksturīga interese par robežu. Tā ir robežu filozofija. Robežas starp augstāko un zemāko, starp to, kas liels ir un mazs. Šo robežu filozofiju ieraugam teikās par Romulu un Remu, kur Romuls nogalina Remu tikai tamdēļ, ka viņš pārkāpa robežu.
Tāds pats bija Mitra vai Mozus. Taču šķiet visveiksmīgāk šo attieksmi izteicis tipisks svaru filozofs Lao-Czi, kad viņš runāja par trauku, par to, ka mēs taisām trauku, tā sieniņas, bet izmantojam to neko, kas ir pa vidu starp šīm sieniņām; mēs taisām istabas sienas, bet arī izmantojam to, kas ir pa vidu starp šīm sienām, tādējādi atzīstot, ka tas, kas ir pa vidu, ir svarīgāks par pašām sieniņām.


Jā, reliģiju vēsturē, senās Ķīnas mācība (kuru iedibināja Lao-Czi) - daoisms ir tipiska Svaru zīmes raksturam. Te parādās izvēles problēmas, tieksme visu pieņemt un iedibināt harmoniskas attiecības starp pusēm. Bet šī atrašanās starp poliem, laukiem vai procesiem, sakāpina juteklību par ko liecina Svaru zīmes planēta Venēra,- un tādējādi arī - tieksmi pēc visa skaistā.


Paskatieties uz Svaru zīmē dzimušo filozofu darbiem, te atceroties Nikolaju Rērihu, Heidegeru, Bergsonu, Unamuno, Sen- Simonu, Nīči vai "Don Kihota" autoru Servantesu.



Vai nevar pamanīt līdzības? Kā māksla savijas ar cilvēka būtības apzināšanu- Rērihs, savās pārdomās par pasauli un vienlaikus mākslinieks; Nīče- savās pārdomās par cilvēku un vienlaikus dzejnieks; Heidegers- filozofs, kurš atzina, ka esamības patiesību rezultē māksla un Sen-Simons? Un Servantes?
-                        Tā ir arī mīlestība pret neparasto, augstāko, neapzināto un vēl nepieņemto; citiem vārdiem- arī pret to, kuram vēl pietrūkst aizstāvības, bet kurš pastāv- pret visu vājo, nevarīgo, vārgo. Taisnības un līdzsvara labā. Taču šajā cīņā ir arī daudz utopiska (Sen-Simons). Bet tas te saskan ar Svaru mērķi- aizsniegt neaizsniedzamo.

Skorpiona zīme vēsturē


Viens no sen pieminētajiem zvaigznājiem. Latvijā tas atrodas samērā zemu virs horizonta un tamdēļ nav viegli ieraugāms. Astroloģijā Skorpions ir pieredzējis dažādas iejaukšanās un korekcijas. Tā, piemēram, lielu laiku no tā, ko mēs atvēlam Skorpionam, Saule patiesībā pavada blakus esošajā Čūskneša zvaigznājā. Savukārt Jūlijs Cēzars l.gs.p.m.ē. no Skorpiona spīlēm izveidoja tagadējo Svaru zvaigznāju. Ar neapbruņotu aci Skorpiona zvaigznājā redzamas aptuveni 100 zvaigznes. Pēc antīkas leģendas Skorpions tika sūtīts, lai tas sakostu Orionu. Lai konflikts neieilgtu dievi abus novietojuši pretējās debesu pusēs.
Lai gan astroloģijā Skorpiona zīme ir astotā, šajā laikā dzimušajiem šķiet atbilst devītajā mēnesī esošā bērniņa stāvoklim.- Te ir vēlēšanās piedzimt un būt reālai, ievērotai personībai; te ir pirmsdzimšanas nemiers vai pat stress; te ir tieksme pedantiski ievērot ritmu un noteiktu kārtību. Tā ir savas pozīcijas aizstāvība, kas atgādina tikko dzimuša bērna "kaprīzes". Tā vienlaikus ir maza bērna nevarība un spēja pakļaut ap sevi citus. Tā ir pozīcija, kuru pieaugušo pasaulē ieņem visdažādākā ranga vadītāji. Šīs zīmes pārvaldītājs- planēta Marss.

Pretošanās gaidāmajam salam var sakāpināt vēlmes vadīt, noteikt, varbūt būt ievērotam. Jā, te sakrīt maza bērna un potenciāla vadītāja tieksmes. Galu galā- labs vadītājs ir cilvēks ar ieilgušu bērnību.
Katoļu kalendārā šajā laikā tiek svinēta Visu svēto diena. arī šeit tiek pieminētas personas, kuras bija tīras kā bērni un spēja pulcēt ap sevi ļaudis.
Šajā laikā ir arī Dvēseļu piemiņas diena, bet luterāņu kalendārs noslēdzas ar Mirušo piemiņas dienu. Tas ir kā atgādinājums, ka kārdinājums kļūt par lielu personību, var nogalināt tavu dvēseli. No lielā līdz smieklīgajam viens solis, līdzīgi kā starp lielo un traģisko.
Ne velti ciparu deviņi neopitagora (Pitagora mācības sekotāji) tradīcijas piemin kā intelekta skaitli. Bet intelekts ir apgarots, apdvēseļots cilvēka prāts.
Zaļā krāsa, kura tik daudz sevi piesaka gan iepriekšējā, gan arī šajā mēnesī arīdzan izsaka cilvēka virzību uz pašapziņas kāpināšanu, pašapziņas kāpināšanas aktualitāti. Zaļā krāsa ir vispatstāvīgākā un grūtāk saskaņojamā krāsa. Vai arī te neredzam saderību ar iepriekšteikto?
Galējība- snobisms. Galējība- cilvēks, kurš var lielīties ar saviem radurakstiem, ar cilvēkiem, kuriem paspiedis roku. Tas ir cilvēks, kuram tik ļoti piestāv senais simbols- pāvs. Zaļā krāsa- dabas pašapziņas krāsa.
Zaļā krāsa tā ir atrašanās blakus potenciālam lielumam, kā piemēram, to ilustrē fakts, ka zaļā krāsa bija arī Muhameda mīļākā krāsa. arī viņš, līdzīgi kā Kristus, bija tikai blakus augstākajam. Tas nebija dievišķs, bet gan cilvēcisks lielums. Pieminēsim dvēseli. Dvēseli, kuru arī pārstāv šīs lielās personības, atrodoties pa vidu starp dievišķo un cilvēcisko.


Par Skorpiona arhetipu var uzskatīt Plutonu. Vārds "plutos" grieķu valoda nozīme "bagātību". Te tādējādi ir runa par visu to bagātību, ko sevī slēpj zemes dzīles. Ne velti Plutons bija pazemes valstības valdnieks. Grieķu dubultnieka Aīda vārds savukārt tulkojas ar nozīmi "apslēptais", kas uzrāda citu Skorpiona ziņkāri- ziņkāri par visu apslēpto, par apslēptajām bagātībām (tiklab materiālajām, kā garīgajām).
Vēsturiski Skorpiona zīme raksturs atbilst laikam, kad sevi piesaka lopkopju kultūras (12.-8.gadu tūkst.p.m.ē.), kad uzsākās cīņas starp lopkopjiem un zemkopjiem, kurus mītos atspoguļo sižeti par Pērkona cīņu ar ļauno čūsku vai pūķi, bet tiklab sižeti par cīņu starp zemkopju aizstāvi Dievu un lopkopju aizstāvi Velnu.
Reliģiju vēsturē Skorpiona raksturu pārstāv Islams.
Paskatīsimies filozofijas vēsturē. -



Skorpiona zīmēs dzimušie: Kāmī, Luters, Akvīnas Toms, Diltejs, Šleijermahers,
Augustīns, Avenārius, Dostojevskis.



Skorpiona laiks dabā ir riskanti tuvs ziemas nāves mieram. arī Skorpiona filozofiem šī tēma- nāve, ir viens no svarīgākiem jautājumiem. Kamī filozofē par pašnāvību; Akvīnas Toms, Augustīns, Luters, Šleiermahers meklē iespēju iegūt mūžīgo dzīvošanu, izvairoties no nāves grēkiem.
Šķiet, ka pati daba šajā laikā iečukst šiem filozofiem vārdus, ka materiālā būtība ir lemta iznīcībai (-ziemas priekšā), ja netiks atklāts tās augstākais mērķis un sargātājs. Tamdēļ arī Skorpions ir tuvāks pārpasaulīgā saprašanai nekā Svari. Svari to sajuta, Skorpions- noformulēja.

Jaunavas zīme astroloģijā

Astroloģijā Jaunavas zīme, līdzīgi kā antīkās personas Demetra un Cerēra, ir saistīta ar zemes stihiju.
(ilustrācijai Jaunavas zvaigznājs senajās zvaigžņu kartēs, kur zvaigznājus attēloja naturālos tēlos...)
Šīs zīmes krāsa ir gaišdzeltena, kas apliecina cerības. Cerības uz kaut ko gaišu. Jo cilvēkam vairāk cerību, jo lielāka ir viņa interese par dzelteno krāsu, jo mazāk cerību, jo vairāk pieaug nepatika par dzelteno.
Jaunavas zīmes pārvaldītājs ir Merkūrijs. Bet senajā Ēģipte Merkūriju pārstāvēja pagaidām gan vēl tikai hipotētiskas senās Ēģiptes garīgās mācības hermētisma (kas ir šodienas okultisma pamats) iedibinātājs Hermes Tots. Senajā Ēģiptē viņu pazīstam kā gudrības dievu.
(ilustrācijai Merkūra attēls no jebkura antīka mākslas darba...)
Šodienas astroloģijā Merkurijs arī atbild par mūsu prāta un intelekta darbību. Tiek apkopotas visas zināšanas, kas nodrošina augšanu. Enerģija, kas sakoncentrējusies augļos, pāriet cilvēkos- sākas mācību gads.
 Jaunavas zīmes raksturs vislabāk izpaudās laikā, kad cilvēks bija jau apradis ar zemes darbiem un sāka pateikties zemei par tās augļiem.
Jaunava ir rīcības zīme. Uzdevumus, kurus izvirzīja Svaru zīme, risina Jaunava.


Reliģiju vēsturē Jaunavai atbilst Konfūcija mācība.
(ilustrācijai Konfūcija "portrets " no senās Ķīnas miniatūrām...
Mācība, kas ir Ķīnas sabiedrības mācības pamats nu jau vairāk kā divus tūkstošus gadus. Tā orientējās uz prakticismu, reālismu, sadalot realitāti atsevišķās sastāvdaļās, lai analizētu. Detaļas ir svarīgas. Raksturīga ir rūpība un akurātums, kā arī atbildības sajūta, metodiskums.
Filozofijas vēsturē varam pieminēt tādus Jaunavas zīmē dzimušos kā Gēte, Hēgelis, Herders, Adorno, Kampanella, Savonarolla u.c.


Vai Hēgeļa teiciens: "Kas ir saprātīgs, ir patiess, bet, kas ir patiess, ir saprātīgs," nav tipisks Jaunavas zīmei? Savu "jaunaviskumu" Hēgelis izpauž arī, kad runā par vispārējo pasaules saprātu (atcerieties Merkuriju, kā Jaunavas zīmes planētu), vienlaikus atceroties detaļas, teikdams, ka saprāts izmanto atsevišķo cilvēku kaislības un intereses, lai sasniegtu savus mērķus.
Jaunavai ir svarīgs attīstības virziens. Un arī to risina Hēgelis savās apcerēs par attīstības dialektiku.


Tamlīdzīgi filozofēja arī cita Jaunava- Herders, kad runāja par to, ka visi organismi ir iekārtoti tādējādi, lai radītu ko augstāku. Taču galvenā Jaunavas problēma ir nespējā atšķirt praktisko no absolūtā. Tas labi parādās, piemēram, gan Kampanellas utopiskajā darbā "Saules pilsēta", gan ekstrēmā kristietisma reformatora Sovanarollas praksē.
Tādējādi Jaunavas metode apvieno sevī gan zinātnisko pieeju pasaules apzināšanā, gan māksliniecisko (par ko liecina "krītošā" Venēra šajā zīmē) atzīstot momenta un nejaušību savrupo lielumu.

Dvīņu zīme vēsturē

Ja būtu jāpiemin atsevišķs laikmets pasaules vēsturē, tad hronoloģiskās tā robežas būtu laikā starp aptuveni 6400. un 4300.g.p.m.ē. Vēsturiski tas protams ir tukšāks nekā, piemēram, nākamais - Vērša laikmets un tamdēļ varam pievērst uzmanību tiem vēstures mītiem, kuri būtu attiecināmi uz šo cilvēces kultūras sākotnes laiku. Kā jau par to liecina pats zīmes nosaukums, tas ir laiks, kad tiek pieminēti dvīņi. Gan šaurā, gan visplašākā nozīmē, gan konkrēti, gan visai filozofiski. Tas ir Ādama un Ievas, brāļu Dioskūru, indiešu Jomas un Janu, bet arī divsejainā romiešu Janusa laiks. Tas ir pārejas laiks, laiks, kad vecā vietā dzimst nepieciešamība pēc kaut kā jauna, bet tas jaunais vēl nav saprasts. Tā ir atrašanās starp labi noformulēto un zināmo bijušo un nezināmo nākošo. Ne velti reliģiju vēsturē par visatbilstošāko kustību dvīņu zīmes raksturam uzskata jogu - tā arī ir mācība par savienošanu. Bet tik labi arī pati reliģija, ja tās vārdu atvasinām no latiņu Religare- 'savienot' būtu saistāma ar dvīņu zīmi. Tas ir reliģiju dzimšanas un formēšanās laiks.

Auna zīme vēsturē


Pēc Plīnija apgalvojumiem šo vārdu zvaigznājam devis Tenedosas Kleostrats ap 500.g.p.m.ē., lai gan tas ir bijis pazīstams jau agrāk.
Jau kopš antīkajiem laikiem Auns ir zīme ar kuru sāk skaitīt astroloģiskās zīmes pat vēl mūsdienās. Antīkajā laikā Auna zīmē atradās pavasara saulstāvju punkts.
Faktiski tādējādi Auna zīme ir arī saistīta ar Jaunā gada iestāšanos. Auna saistība ar kādu lielu procesu sākumu ir bieži pieminēta senajos mītos.
Kristīgajā literatūrā auns (jērs) ir Kristus simbols.


Senajā Ēģiptē tieši dievs ar auna galvu bija tas, kurš uz podnieka ripas pagatavoja dievus un cilvēkus.
Pamanīsim, ka arī kolonnu kapiteļi senajā pasaulē nereti ir auna ragu formā (piemēram,- joniešu ordera kolonnu kapiteļi antīkajā Grieķijā).


Astroloģisko laikmetu teorija liecina, ka mēs tagad ieejam Ūdensvīra laikmetā. Pirms ūdensvīra laikmeta bija Zivs laikmets, pirms tam- Auna laikmets, vēl pirms tam- Vērša laikmets. Katrā no laikmetiem dominēja savas zīmes mītiskie tēli. Auna laikmets sākās ap Mozus laiku, kad, nokāpis no Sinaja kalna, viņš redzēja savus līdzgājējus dejojam pie vērša altāra, Mozus parādījās ka jauna- Auna laikmeta cilvēks, kuru vairs neapmierināja vecā- vērša laikmeta metožu piekritēji. Tā arī vēlāk, kad Auna laikmets beidzās, Kristu vairs neattēloja kā jēru, bet gan jau ar jaunā laikmeta- Zivs simbolu. Ne velti tieši šajā nākamajā laikmetā par populāru simbolu kļūst Zeme, kura balstās uz vaļu mugurām, jo toreiz šie vaļi bija jaunā- Zivs laikmeta simbols.

Topic: Zodiaka zīmes raksturs vēsturē un filozofijā 1.daļa

No comments found.

New comment