Par sarkano krāsu

Atcerēsimies daudzos senajos tekstos pausto atgādinājumu cilvēkam par to, ka no zemes viņš ir nācis un par zemi reiz atkal taps. Cilvēks no zemes. Mūsu tēmas ietvaros pievērsīsim uzmanību tam, kas šoreiz ir svarīgi. Un tas būtu, piemēram, fakts, ka tā zeme, no kuras Dievs Vecās Derības tekstā radīja cilvēku, bija sarkana (tā vismaz apliecina vārdu tulkojumi), savādā veidā saradojot cilvēka radības ar ugunīgajiem elles skatiem sarkanajos toņos vēlāko gadsimtu kristīgajā ikonogrāfijā. 
 
Ja pieņemam, ka senākās pasaules cilvēki neuztvēra krāsas tik niansēti (vismaz vārdos) kā mūsdienu cilvēks, kurš spējis dot atsevišķus nosaukumus visādiem krāsu toņiem un tonīšiem, tad atbildi varētu ieraudzīt, teiksim, senajos gleznojumos uz alu sienām. Nu paskatieties – efektīgie dzīvnieku attēli, kuru ķermeni veido okera un ogles krāsas. 
Kas ir šīs okera krāsas sarkanīgajos toņos? Zemes krāsa. Bet kas bija zeme cilvēkam senākajā pasaulē? Pieņemsim vienkāršāko komentāru – tā bija vieta, kur “aiziet” ķermeņi pēc nāves. Elementāra, acīmredzama patiesība – kad cilvēka ķermenis sadalās, tā daļas pamazām savienojas ar zemi. Tādējādi, kad cilvēki gleznoja uz alu sienām dzīvnieku ar okeru un ogli, viņi it kā radīja dzīvu ķermeni, jo zeme jeb okers bija ķermenis, bet ogle – tā siltums. Un viss. Nekādas mākslas?
Vienkārši ar to sākās dzīva būtne, ja pieņem sākumu ar to brīdi, kad cilvēks iegūst savu ķermeni – piedzimstot.
Jā, daudzās sistēmās sarkanā krāsa ir pie sākuma. Tā redzama saistībā ar pirmo zodiaka zīmi zodiakālajā aplī – Aunu. Vai pareizāk – tā pārvaldnieku Marsu. Kā nekā Marsu arī mēs saucam par sarkano planētu, bet mitoloģijā Marss ir ne tikai kara dievs, bet arī radību dievs. Vismaz senākajos laikos.
Sarkanā krāsa ir viena no pirmajām krāsām, kuru vispār piemin cilvēces kultūras vēsture līdzās tādām “nekrāsām” kā baltā un melnā, tā izvirzot versiju par to, ka sarkano krāsu mēs uztveram pirmo. Dabiski.
Un tomēr sarkanā ir tikai virspuses krāsa. Vismaz cilvēks ar izteiktu simpātiju pret sarkano krāsu nav tāds, kuram interesē lietu dziļākā būtība. Ja pie jums kā pie darba devēja atnāk cilvēks, ģērbies sarkanās drēbēs, visdrīzāk varat secināt, ka viņš būs izmantojams firmas reklamēšanas pasākumos, prezentācijās utt., bet ne zinātniskos pētījumos. Tie ir cilvēki, kuri grib spīdēt citu acīs, atstāt spožu iespaidu jebkuriem līdzekļiem. Tieši sarkanā krāsa visvairāk pievērsīs visu apkārtējo uzmanību, neatkarīgi no tā vai tā citiem šķiet patīkama vai ne. Piemēram, ja tādas krāsas apģērbā auditorijas priekšā iznāk lektors vai skolotājs, visdrīzāk tas būs cilvēks, kuram gribēsies ne tik daudz kaut ko vērtīgu jums pastāstīt, jūs izglītot, bet paspīdēt jūsu acīs. Tie ir cilvēki, kuri pedagoga darbu izvēlējušies tieši šīs iespējas dēļ. Nu kur vēl vieglāk būt ievērotam, kā stāvot klases skolēnu priekšā!
Sistēmās, kur krāsas tiek pielīdzinātas notīm vai burtiem, sarkanā krāsa arī ir sākumā – tā apzīmē do un A. Līdzīgi arī čakru filozofijā sarkanā ir pamatnes čakras krāsa. Tik tiešām – no zemes tu esi nācis!
Bet paskatīsimies arī mazliet dziļāk – kas vispār ir krāsa? 
 
Varētu teikt, ka šajā pasaulē ir divas dominējošās realitātes – matērija un enerģija. Tas ir gluži līdzīgi, kā esam mēs un mūsu domas, esam mēs un mūsu sapņi. Kura realitāte ir reālāka, kura īstāka? Mēs sakām, ka reāls ir tas, kas ir ķermenisks, bet vai tamdēļ mums būtu jāatzīst, ka gaisma vai gravitācija ir nereālas? Gaisma taču nav nekas materiāls. To veido fotoni, kuri miera stāvoklī nepastāv. Bet bez gaismas mēs gandrīz nevaram iedomāties šo pasauli.
Jā, kā tad ir ar to pasauli, pirms bija radusies gaisma. Atcerieties teikumu Bībelē – “Lai top gaisma!” Varbūt tad radās gaisma un kļuva ieraugāma pasaule, kura jau pastāvēja līdz tam. Varbūt tādējādi tika pateikts, ka cilvēks nevar dzīvot pasaulē, kurā vismaz lielāko daļu neredz. Bet tas nozīmē, ka neredzama pasaule ir tik nepiemērota cilvēkam, ka varam teikt: tās vienkārši nav. Tātad varam izteikt versiju, ka teikums “Lai top gaisma!” norāda uz brīdi, kad tika radīti fotoni – gaismu veidojošās elementārdaļiņas.
Varam to pašu raksturot vēl tā – ir daļiņas, kurām ir miera masa, un ir tādas, kurām tās nav. Vienkāršākiem vārdiem runājot, ir daļiņas, kuras pastāv arī tad, kad nekustas, un ir daļiņas, kuras miera stāvoklī vienkārši nepastāv. Varbūt to var salīdzināt ar cilvēku – kamēr cilvēks kustas, kamēr viņā notiek kustība, tikmēr viņš pastāv. Tiklīdz kustība cilvēkā beidzas, tā cilvēka vietā stājas viņa līķis. Cilvēks beidz pastāvēt, kā tikai viņā beidz darboties noteikti procesi. Cilvēks miera stāvoklī jau ir līķis, bet līķis vairs nav cilvēks.
Atgriežoties pie elementārdaļiņām, varētu teikt, ka ir materiālās un ir nemateriālās daļiņas, ir reālās un ir nereālās daļiņas, bet bez šīm nereālajām mēs nespētu ieraudzīt reālās. Lai cik dīvaini tas izklausītos – nereālā pasaule reālo padara vēl reālāku, dodot iespēju to uztvert.
Lai teiktais kļūtu vēl uztveramāks, varētu pievienot vēl kādu līdzību – mums var būt daudz naudas. Pieņemsim, ka naudu mēs atzīstam kā īstu realitāti. Bet mums var būt maz jēgas no šī naudas daudzuma, ja mums netiks dots prieks par to. Prieku mēs varam uztvert kā nerealitāti, taču šī nerealitāte (prieks) realitāti (naudu) padara vēl reālāku, piedodot tai kaut kādu jēgu.
Vēl citādi skatoties, varam teikt, ka nepietiek ar to, ka kaut kas vienkārši ir. Bez tā tam, kas ir, ir jābūt arī uztveramam – un blakus vārdiņam “ir” jāpieliek vēl kāds, lai kopā sanāktu vārdkopa – “ir redzams”, “ir dzirdams”, “ir sataustāms”, “ir sajūtams”; “ir saožams”. Bez šā otra vārda esošajam mūsu dzīvē būtu maz jēgas vai varbūt tādas pat nebūtu vispār. Tā atkal esam nonākuši līdz atzinumam, ka, tāpat kā teikums sastāv no lietvārdiem un darbības vārdiem, arī šī pasaule sastāv no tā, kas ir, un tā, kas kustas. Pat vēl vairāk – varētu krist galējībās un teikt, ka ir tas, kas pastāv, un ir kustība kā kaut kas pats par sevi. Bet neaizrausimies ar lieku rotaļāšanos ar vārdiem un, nonākot pie nākamās daļas, teiksim, ka mūs šobrīd interesējošā pasaule sastāv no elementārdaļiņām un kustībām, kuras šo daļiņu pasauli padara reālu, jo tā darbojas. Protams, te pietrūkst vēl trešās vienības. Tā ir tā, kuru esam pieraduši apzīmēt ar vārdu “enerģija”. Bez enerģijas nebūtu kustība, lai gan enerģija var pastāvēt bez kustības, līdzīgi kā automašīna nevar kustēties, ja tajā nav degvielas, bet degviela var iztikt bez braukšanas, bez kustības. Nu paliksim pie šīs klasiskās trīsdaļības – daļiņa, enerģija un kustība.
Tā kā mēs runājam par krāsām, sašaurināsim pieaugošo jautājumu loku. Krāsa nevar pastāvēt bez gaismas, bet kas tad ir gaisma? Daļiņa, enerģija vai kustība? Mēs varētu teikt, ka gaisma ir kustība, jo tai ir viļņveida daba. Tajā pašā laikā ir iespējams noteikt tās pamatvienību – gaismas kvantu, kuru apzīmējam ar vārdu “fotons”. Kā rodas šis gaismas kvants? Mēs taču zinām, ka pastāv molekulas, bet molekulas veido atomi, kuri savukārt sastāv no kodola un elektrona (vai elektroniem), kurš (kuri) riņķo ap kodolu. Lai stāstītais kļūtu uzskatāmāks, mums būtu jāiztēlojas atoma kodols kā Saule, bet elektroni – kā planētas, kuras riņķo ap Sauli pa savām noteiktām orbītām. Blakus veidojumiem, kuros ir mums pierastā kārtība – ir kodols un noteikts skaits noteikti sakārtotu elektronu – un kurus mēs apzīmējam ar vārdu “atoms”, ir vēl tā saucamās brīvās elementārdaļiņas (sava veida brīvmākslinieki). Tie var būt pie kodoliem nepiesaistīti elektroni, bet arī jebkura cita negatīvi lādēta daļiņa, kuras tuvāk te neaplūkosim. Ja tāds “brīvmākslinieks” saskrienas ar elektronu, kurš kārtīgi kustas pa noteiktu orbītu ap kodolu, visbiežāk šis kārtīgais elektrons tiek izsists “no sliedēm” un pārcelts kādā tālāk no kodola esošā orbītā. Taču viņš tur nevar noturēties ilgstoši, jo tam ir vajadzīga lielāka paša enerģija, un ļoti drīz kārtība prasa savu, tāpēc elektrons atgriežas savā vietā. Šajā brīdī, kad elektrons atgriežas savā vietā, viņš izdala enerģiju, kuru bija ieguvis sadursmes brīdī un kura viņam tagad ir lieka. No šīs atbrīvotās enerģijas veidojas gaismas kvants – fotons.
Tā mēs esam nonākuši līdz gaismas pamatvienības radībām. Bet tā vēl nav krāsa. Fotons tātad ir kustīga vienība un bez kustības nepastāv. Pievērsīsim uzmanību kustības raksturam – viļņiem vai vibrācijām. Mēs varam runāt par, piemēram, spināro jeb rotējošo elementārdaļiņu kustībām, kas ir svarīgas, pētot informācijas uzkrāšanas un apmaiņas procesus, bet mēs varam runāt arī par viļņveida vai vibrējošām kustībām, kuras ir svarīgas mūsu tēmas ietvaros.
Viļņveida kustības ir elektromagnētisko svārstību pamats. Svārstības veido dažāda garuma viļņi. To garumu nosaka attālums no viena viļņa līdz otram. Atkarībā no viļņa garuma svārstības kļūst dažādi uztveramas.
Tā, piemēram, visgarākie ir maiņstrāvas viļņi (vairāki kilometri), uz kuriem reaģē mūsu nervu sistēma. Tad seko radio un televīzijas viļņi (cm un metru diapazons), kurus mūsu ķermenis parasti nespēj apzināti uztvert. Siltuma viļņus mēs uztveram, ja viļņa garums ir 100–1000 daļa no milimetra. Tad seko īss redzamo gaismas viļņu diapazons, pēc kura viļņi jau pāriet neredzamajos ultravioletajos, rentgena un gamma staros, kā arī staros, kurus nereti apzīmē kā kosmiskās enerģijas starus. Tātad redzamo gaismas daļu, kuru spēj uztvert mūsu ķermenis, veido tikai neliels viļņu garuma diapazons. Un pamanīsim, ka maiņstrāvu, radio, televīzijas gaismas un rentgena starus, kā arī mistiskos kosmiskos starus varam ievietot vienā sistēmā, kurā tos citu no cita atšķir galvenokārt viļņa garums: gamma stari – rentgena stari – ultravioletie stari – redzamie stari – infrasarkanie stari – radioviļņi.
Kad krāsa veidojas, sajaucoties gaismas stariem, mēs to saucam par aditīvo sintēzi. Ja krāsa veidojas, gaismas stariem sajaucoties uz atstarojošās virsmas (uz materiāla), mēs to saucam par substraktīvo sintēzi.
Aditīvajā sintēzē, savienojoties sarkanam un zaļam gaismas staram, veidojas dzeltena gaisma. Palielinot sarkanās īpatsvaru, šajā sintēzē var veidoties oranžā gaisma, bet, palielinot zaļās īpatsvaru, – citrondzeltenā gaisma. Sajaucoties zaļajai gaismai ar violeto, veidojas debeszilā. Šajā sintēzē, palielinot zaļās īpatsvaru, veidojas lazurīts, savukārt, palielinot violetās īpatsvaru, – tumšzilā gaisma. Sajaucoties sarkanajai ar violeto, veidojas brūnā, bet, palielinot sarkanās īpatsvaru, – sārtā, savukārt, palielinot violetās īpatsvaru, – purpura gaisma. Šeit sarkanā, zaļā un tumšzilā – parastās krāsas.

Topic: Par sarkano krāsu

No comments found.

New comment