Cilvēka sugas uzlabošana. Eigēnika

Ekstrēms jautājums – ir mērķtiecīgi jāstrādā pie cilvēka sugas uzlabošanas vai viss jāatstāj Dieva rokās? Kas tad ir eigēnika? Tā ir mācība par to, kā cilvēku padarīt labāku, pilnīgāku utt. Lai gan vēl pareizāk būtu teikt, ka tā ir mācība par to, kā attīrīt cilvēka sugu no sārņiem, bet attīstīt labāko. Tas ir pareizi vai nav?
Pati par sevi šī ideja nav sveša. Drīzāk jau tā ir mūžsena, vienīgi laiku pa laikam iegūst citu izskatu, citu formu. Valstiski apzinātu vērienu pirmo reizi cilvēces vēsturē mēs varam ieraudzīt antīkajā kultūrā – klasiski to pārstāv Sparta ar savu ideālā kareivja tēlu. Jau leģendāra ir seno spartiešu attieksme – viņi cilvēka (spartiešu) sugas uzlabošanas vārdā spējuši upurēt, pat nogalinot bērnus, kuri neatbilda vispārējām izstrādātām ideālā cilvēka tēla prasībām. Vienkārši tamdēļ, lai atstātu (kultivētu labākos “eksemplārus”, kuri valstij varētu dot vislielāko labumu. Šausmīgi. Praksē šausmīgi. Bet vārdos? Vai neizklausās pieņemama doma, ka cilvēks būtu uzlabojams? Kur problēma? Bet problēma (ja nerunājam par to, ka kādu nogalināt vispār ir vismaz amorāli) ir saistīta ar to, kurš noteiks derīguma-nederīguma standartus? Un kurš noteiks darba metodes? Piemēram, mūsdienās par eigēnikas elementu tiek traktēti pat IQ testi, kas vieniem dod rokās ieročus citu diskriminēšanai. Šie diskriminētie var nedabūt darbu; nedabūjot darbu, viņi nenopelna naudu pilnvērtīgai bērnu uzturēšanai; bērns var zaudēt spēku, veselību, izglītību, līdz ar to būt vēl vairāk atstumts. Tātad spartieši izrīkojās barbariski un ātri, mēs darām to pašu, vienīgi nevēlamo cilvēku likvidācija tiek noslēpta – to piedzīvos diskriminētā cilvēka mazbērni. Likvidācija tiek pārcelta laikā un padarīta nepamanāmāka. Slēpta cilvēka sugas selekcija notiek arī tādā veidā, ka tiek valstiski atbalstītas noteiktas profesiju grupas, piemēram, padarot skolotāju un ārstu algas tik mazas, ka viņi vairs nav spējīgi nodrošināt saviem bērniem normālu dzīvi, šīs inteliģences daļas genofonds jau tiek traumēts. Turklāt, ja labāk dzīvo, piemēram, tirgoņu bērni, tas nozīmē, ka šis genofonds sāk prevalēt sabiedrībā un noteiks sabiedrisko klimatu valstī nākamās un arī aiznākamās paaudzes laikā. Varam tikai cerēt, ka tas nenotiek valstiski mērķtiecīgi. Varam teikt, ka laiku pa laikam eigēnika tiek vai nu apslēpta, vai sāk darboties atklāti. Nu, piemēram, nenoliedzami spilgtākais atklātais periods daudzmaz tuvā vēstures laikposmā ir nacistiskā Vācija.
Rasisms ir viens no populārākajiem šausmu stāstiem, kad runājam par eigēniku. Nevienam nav svešas Hitlera idejas par labāko āriešu rasi, kuras izkopšanai ir pieļaujami visi līdzekļi. Jā, tā vārdā tika sākta cīņa pret ebrejiem utt. Interesanti vienīgi, ka Hitlers šo ideju izkopis, mācoties no sava laika amerikāņiem, jo 20. gados ASV bija oficiāli atļauts sterilizēt kriminālus elementus (samērā plašā amplitūdā) ar mērķi neļaut attīstīties kriminālajam genofondam. Arī tā laika Latvijas presē lasāms par to, ka statistika rāda: vairāk vairojas nevis inteliģences pārstāvji, bet gan intelektuālā ziņā mazāk attīstīti ļaudis, un ģēnijiem vispār retu reizi ir savi bērni, bet, ja arī ir, tad labākā gadījumā viens. Ko darīt lietas labā? Tika piedāvāts – valstiski piespiest attīstītākiem cilvēkiem vairoties, bet bērnus paņemt valsts aizbildniecībā, ja reiz viņiem pašiem nav laika nodarboties ar bērnu audzināšanu. Kolosāla doma! Bet vai to pašu neizsaka mūsdienās klonēšanas fani? Nu kas tur tik slikts, ja sabiedrību piepildīs gudrāki un inteliģentāki cilvēki? Jā, nacistiskajai Vācijai bija sava sagatavošanās priekšvēsture. Ilga priekšvēsture. Tās sākums stiepjas līdz laikam pirms tūkstoš gadiem, kad tika nodibināta tā sauktā Svētās Romas impērija. Te vāciskās zemes bija apvienotas ar uzdevumu kļūt romiskākiem par pašiem romiešiem, un tikai Bismarka laikā 19. gadsimtā vācieši attapās, ka par romiešiem tā arī nav tapuši, bet pilnīgi ir likvidējuši savu etnisko kultūru. Bija nonākuši piemuļķoto stāvoklī. Visu šo laiku tika apspiests dabiskais vācietis un tā vietā likts mākslīgais, uzlabotais romietis. Līdz ar to 19. gadsimtā sāka briest dumpis pret Romu un romisko, kas izpaudās saukļos un aicinājumos iet “prom no Romas!”, ar Romu saprotot visu, kas vien ar to būtu saistāms, – gan laicīgo kultūru, gan, protams, arī kristietismu, romiešu mitoloģiju utt. Kas tika likts vietā? Kā sēnes pēc lietus masveidīgi dzima organizācijas, kuru praksi mēs mūsdienās apzīmētu kā okultismu. Šīs organizācijas vienojās zem aicinājuma: “Prom no Romas!” Bet tās arī apvienoja konstruktīvi aicinājumi par dabiskumu, par cilvēka apspiestās pašapziņas reabilitāciju. Cilvēkiem tika teikti gandrīz bibliski vārdi: “Neaizmirsti, ka tavs ķermenis ir Dieva nams, kurā mājo Dievs. Bet, ja reiz tevī mājo Dievs, tad arī tu esi spējīgs uz lieliem darbiem, kā Dievs tos dara!” To tikai vajadzēja pašapziņu zaudējušajiem vāciešiem! Kur vēl efektīvāk var pateikt – tevī mājo Dievs, un arī tu esi spējīgs uz tik lieliem darbiem, kā Dievs to spēj! Līdz ar to šis aicinājums, kā arī pārējie – studēt dabu, cilvēka spējas – guva milzīgu atbalstu.
19. gadsimts te izvirzīja ļoti spilgtu personību – Helēnu Blavatsku, kas kļuva par šo kustību centrālo tēlu, izkopjot filozofiju savos traktātos (īpaši “Slepenajā doktrīnā”, kas, pēc Blavatskas vārdiem, ir mācība, no kuras atvasinājušās visas pārējās senās garīgās mācības, ieskaitot jūdaismu, kristietismu, zoroastrismu u.c.). Ar laiku no šā kodola izšķīlās divi dažādi turpinājumi – viens, kurš grupējās vācu zemēs ap Rūdolfu Šteineru, otrs – vairāk Krievijas pusē, ap Rērihu ģimeni. Rezultātā varam runāt par divām dažādām garīgajām filozofijām – Šteinera antropozofiju un Rērihu teozofiju.
Mūsdienīgi raugoties, antropozofiem ir raksturīga interese par laicīgo dzīvi, aktīva attieksme pret politiku, biznesu. Savukārt teozofi vairāk tiecas “smalkajos plānos” un vislabprātāk no zemes darbiem atteiktos vispār (lai gan rakstītajos darbos tas izskan pat otrādi). Ņemot vērā faktu, ka visiem 20. gadsimta pirmās puses politiskajiem līderiem (vismaz līdz Otrajam pasaules karam) bija savi garīgie skolotāji, ir izteikts dokumentāli pamatots minējums par to, ka Otrais pasaules karš ir arī karš starp šteineristiem un rērihiešiem, bet mums zināmie politiskie līderi, it īpaši Hitlers, ir tikai šīs lielās spēles bandinieki. Tā vai citādi, bet rasisma ideja vācu zemēs var būt vēsturiski pamatota (ne attaisnota!), jo līdz ar cēlo, pašapziņu ceļošo saukli par ķermeni kā Dieva namu cilvēkam tika dots arī uzdevums sargāt, lai šis Dieva nams sastāvētu no “tīriem ķieģeļiem”. Te arī sākas rasisms ar dievišķu uzdevumu.
Gluži kā Hitlers darīja savā teritorijā, Staļins darīja savā. Katrs savas “-zofijas” vadīts. Sekas pat var redzēt vēlākos gados, kad vācieši spēja veikt milzīgu izrāvienu savā civilizācijas daļā (tehnika, laicīgā kultūra utt.), kamēr Krievija vairāk nodarbojās ar idejām – cēla komunismu, cīnījās pret šķietamu ienaidnieku un ļoti daudz nodarbojās ar mākslu. Atgriežoties pie eigēnikas, varam jautāt: kā tad notiek cilvēka attīstība – stihiski vai mērķēti, bet, ja mērķēti, tad kurš ir tas, kurš mērķi nosaka? Un vai varam runāt par cilvēka sugas apzinātu selekciju? Varbūt jājautā vēl šerpāk – vai valstij ir jāapzinās šis process un jāvada? Viens veids, kā tas notiek, ir izglītības sistēma (valsts izstrādātie standarti); otrs – valsts politika algu jautājumā. Bet varbūt atgriezties pie spartiešu metodēm?

Topic: Cilvēka sugas uzlabošana. Eigēnika

No comments found.

New comment