Bābeles tornis

Pirmā lielā būve, (būvēt ir no vācu valodas aizgūts vārds, kur Bauer nozīmē reizē celtnieks un zemnieks; latviešu valodā ir celtne, celt, kas apzīmē virzību uz augšu; tāpēc var būvēt pagrabu, bet nevar to celt? - J.Z.), kura ir pieminēta Vecās Derības tekstos. Tas ir tornis, kura dēļ pilsētu, kurā tas tika celts, nosauca par Babilonu. Tātad runa ir par Babilonas torni burtiski. Par reālu celtni. Arhitektūras terminoloģijā runājot, tas ir
Babilonas zikurāts - pakāpjveida piramīda, templis. Tādējādi tas rada interesi gan kā arhitektūras vēstures objekts, gan arī tā notikumu dēļ. Kas tad tur notika? Bībeles tekstā par to ir teikts:
Visai pasaulei toreiz bija viena mēle un vienāda valoda.
Un kad nu tie savas teltis pārcēla austrumu virzienā, tad tie atrada līdzenumu Sineāras zemē un tur apmetās.
Un teica cits citam: "Iesim un taisīsim ķieģeļus un dedzināt no dedzināsim," jo ķieģeļi tiem noderēja akmeņu vietā un zemes piķis kaļķu vietā.
Un tie teica: "Celsim sev pilsētu ar torni, kura virsotne sniedzas debesīs! Ar to mēs sev sagādāsim vārdu un netiksim izkaisīti pa visu zemi."
Un tas Kungs nonāca, lai apraudzītu pilsētu un torni, ko cilvēku bērni cēla Un tas Kungs sacīja: "Lūk, tā ir viena tauta, viena valoda tiem visiem. Tas ir tikai sākums viņu rīcībai, un turpmāk nekas, ko tie nodomājuši vairs nebūs tiem neiespējams.
Iesim, nolaidīsimies un sajauksim viņu valodu, ka tie vairs nesaprot cita valodu."
Un tas Kungs tos izklīdināja no tās vietas pa visu zemes virsu, un viņi mitējās celt pilsētu.
Tāpēc tās vietas vārds tiek saukts Bābele, jo tur tas Kungs sajauca visas zemes valodas, un no turienes Viņš tos izklīdināja pa visu zemes virsu." (l.Moz. 11., 1. - 9.)
Bet sāksim no paša konkrētākā. Fakti.-
Pēc Bībeles teksta skaitļojot, Bābeles tornis ir celts un valodas sajauktas 101.gadā pēc Lielajiem plūdiem.
Bībeles vārdnīcās parasti tiek pieminētas divas versijas attiecībā pret īstā torņa atrašanās vietu. Abas ir samērā skopi argumentētas un pieņemtas zināšanai kā iespējamas.
- Viena saistās ar Babilonu un to argumentē ar Babilonas centrā atrastu, uz māla plāksnītes rakstītu leģendu (faktu?) par to, ka
"šī celtne ir apbēdinājusi dievus un viņi pa nakti ir nojaukuši to, ko cilvēki pa dienu uzcēluši. Pēc tam ir izklīdinājuši celtniekus sajaucot valodu."
- Otra versija īstā torņa atrašanās vietu saista ar Borsipu. Borsipa atrodas netālu no Babilonas (15 km). Borsipas torņa pakājē ir atrasts dokuments, kurš stāsta par to, ka šī celtne nav pabeigta, ir bijusi postīta, līdz beidzot pēc Marduka pavēles daudzus gadus vēlāk ir pabeigta.
Runa ir par to, ka arī šeit, līdzīgi kā Bībelē pieminētajam, ir bijušas pabeigšanas problēmas. Interesants te ir arī Marduka vārda pieminējums, pie kā vēl atgriezīsimies nedaudz vēlāk. Tā vai citādi, bet iesākumā bija pakāpjveida piramīda.
Nu gluži vai kā visur lielajā pasaulē.
Tā sākās Ēģiptes kultūrvēsture, tā senākās lielceltnes izskatījās gan Amerikas pusē, gan Indijā.
Vai tamdēļ atkal būtu jāatceras versija par to, ka Dievs atklājies katrai tautai, katrai debespusei atsevišķi ar vieniem un tiem pašiem reālajiem objektiem? Ja negribam fantazēt un vēlamies lielīties ar savu primitīvo racionālismu, varētu jau teikt - jā, tā ir tik loģiska un elementāri konstruktīva forma, ka arī jebkurš no mums līdzīgi sāktu arhitektūras vēsturi, ja būtu tās iesākumā. Bet varbūt sāktu tieši tamdēļ, ka pārstāvam to pašu cilti, kas izsēta pasaulē? Un loģika jau nav nekas cits kā atmiņa.
Babilonas tornis ir vecākais no zināmiem. Vispārināsim - Divupes torņi ir vecākie no zināmiem. Un, atšķirībā no Ēģiptes, kur piramīdas cēla tikai neilgu laiku, te tās cēla ilgi un gandrīz katrai sevi cienošai pilsētai bija vismaz viens tornis. Tamdēļ nav nekāds iemesls sevišķi iebilst tiem, ka informācija par Bābeles torņa būvi un tā izskatu ir aplidojusi pasauli un to sākuši celt visur. Kas tad īsti bija zikurāts senajā Divupē?
Templis? Var to saukt arī par templi. Taču arheoloģiski ir atrasti arī senāku formu tempļi par zikurātu. Tie nebija uz terasēm paaugstināti "līdz pat debesīm", taču jau bija. Ērtības labad es to nosaukšu pa "lejas templi", jo, atšķirībā no zikurāta tempļa, šis ir it kā lejā nonests.
Lai saprastu šī "lejas tempļa" saturu un nozīmi, vajadzētu atcerēties elementāras lietas par kurām rakstīju iepriekš - vārdus 'templis' un 'dievs' pierakstīja ar vienu un to pašu vārdu.
Tādējādi templis jau ir pats dievs. Nevis tā attēls vai māja, bet pats dievs. Tādējādi cilvēks, ieejot templī savienojas ar dievu.
Taču tā pati rakstu zīme apzīmēja arī zemi. Un atkal iznāk kaut kāda lauksaimnieciska formula - tā pati stādīšana. - Un cilvēks identificējas ar sēkliņu, kuru iestāda zemē, lai izaugtu bagātinājusies - ne vairs kā viena sēkliņa, bet gan kā vesels augs. Ieejot templī cilvēks var imitēt Ištāras gaitas uz pazemi, lai atpestītu veģetācijas dievu Tammuzu un galu galā atgrieztos virszemē kā augt un augļus nest spējīgs dīglis.
Šajā laikā visas tempļa telpas bija vienādi brīvi pieejamas jebkurā laikā, jebkuram no cilvēkiem. Taču īsi pirms zikurāta parādīšanās, aizsākās kāds visai vērienīgs process, kurš ienesa ļoti daudz izmaiņas apkārtnē. Filozofiski skatoties to varētu apzīmēt kā konkretizēšanās procesu. Un tas nozīmē to, ka attīstoties tirgum un saimniecībai, cilvēks mazpamazām zaudēja spējas uztvert un saprast lielas un abstraktas kategorijas. Viņu vairs nespēja apmierināt doma par visuresošu un reizē nekur neesošu Dievu. Tā jau kļuva par nesaprotamu kategoriju.
Aktualizējās vēlme ieraudzīt šo Dievu. Starp indoeiropiešu tautām šajā laikā radās daudz un dažādas pērkondievības, kuras atšķīrās no Dieva ar to, ka tomēr kaut pa laikam, bet bija redzams, dzirdams un viņš skaidri saprotamā veidā tieši iespaidoja zemes lietas.
Te Divupē radās cita ideja - ideja pieaicināt Dievu nolaisties uz Zemi, piešķirot viņam "dzīvokli".
- Templī ierādīja istabu, kura tika aizslēgta un paredzēta vienīgi šim dievam. Tas iespaidoja kulta ceremonijas, kuras nu tiecās organizēties ap šo konkrētību - ap dieva istabu. Bet tā kā vizuāli to bija grūti izcelt no kopīgā tempļa ķermeņa, radās doma - izdalīt šo slēgto telpu un paaugstināt to "līdz pat debesīm". Tādējādi Dieva vietā cilvēku uzmanība tika piesaistīta viņa dzīvoklim.
Te beidzot ir iespējams runāt arī par fetišisma sākotni.
Varbūt te aizsākas tas process par kuru runāju iepriekš saistībā ar cilvēka krišanu?
Katrā ziņā iezīmējas pāreja no cilvēka, kurš vēl spēja baudīt tādas lielas kategorijas kā Dievs, mīlestība utt. uz cilvēku, kurš spējīgs jau uz mazākām - mākslas baudām.
Un zikurāts jau arī ir šī mākslinieciskā bauda. Tas ir vizuālas apbrīnas objekts. Objekts, kur vairs ir tikai runas par Dievu, bet paša Dieva nav. Daudz runas, daudz "valodas" un viens otru te vairs nesaprot.
Teikt, ka dīgst nezāles? Katrā ziņā tas jau ir cilvēks, kurš tiecas saprast Dievu dominējoši ar prātu. Bet prāts taču ir tik relatīva un tik subjektīva lieta, ka dažādiem prātiem savstarpēji saprasties ir ārkārtīgi grūti. Vismaz šajā laikā gluži vienkārši nav nekādas pieredzes. Un tiešām - kamdēļ gan lai tieši tavu prātu man būtu jāatzīst par pareizāko?
Ap Bābeles torni saistās vēl kāds process, kam ir liela nozīme, lai saprastu valodu sajaukšanas akciju. Te ir jāatgriežas pie pieminētā Marduka vārda. Marduks bija Babilonas sargātājdievs.
- Iekams Babilona vēl nebija kļuvusi par Divupes svarīgāko centru, tās sargātājdievs bija līdzīgs savā varenībā ar jebkuras citas pilsētas sargātājdievu. Jaunumi sākās tad, kad Babilonas politiskā varenība pieauga un tā kļuva par centrālo pilsētu. Marduka mītos parādījās zināmas novitātes, kuras Marduka nozīmi stipri vien paaugstināja. Tapa leģendas, kuru vidējais saturs bija aptuveni šāds. -
- Tiek sasaukta dievu sapulce, kurā dienas kārtībā ir tikai viens jautājums - kā tik vaļā no visa ļaunuma saknes, ļaunās čūskas Tiamatas. Neviens tā īsti ielaisties šajā riskantajā darbā negribēja, līdz beidzot no vietas cēlās Marduks un... - piedāvāja darījumu - viņš dosies cīņā, bet ar norunu, ka uzvaras gadījumā visi pārējie dievi viņu turpmāk sauktu par visu dievu dievu, dievu radītāju. Nu ko, tā kā nebija variantu starp ko izvēlēties, sapulcei bija jāpieņem šie noteikumi. Tālāk Marduks dodas cīņā, protams, ka uzvar čūsku. Pēc vēlākiem mītiem - no tās ķermeņa rada debesis un zemi. Taču svarīgākais ir tas, ka ar šo brīdi stājas spēkā līgums un visi dievi viņu nu ir spiesti saukt par dievu radītāju un visu dievu dievu. Viņš- sevi ir iecēlis visaugstāko kārtā līguma ceļā. Varētu jau te runāt par pirmo gadījumu, kad reliģijās parādās līgumattiecības. Un reizē ar to, rodas arī pirmās mākslīgās, politizētās reliģijas. Un te nu Ninīves iedzīvotājiem tiktiešām ir ārkārtīgi grūti saprast kamdēļ gan Marduks ir kļuvis lielāks par viņu dievu. Ir sajukušas valodas.
Ja iepriekš dažādas reliģijas savstarpēji atšķīra tikai vārdi, bet runa visur bija par vienu un to pašu, jo tika imitēts tas, kas visur notiek vienādi - radību un veģetācijas process, tad tagad reliģijās ienāk politika un te nu saprašanās ir grūta vai brīžiem pat neiespējama lieta.
Reliģija jau arī ir šī valoda. Un tad, kad sakām, ka tika sajuktas valodas, tiklab varam teikt arī ka tika sajauktas reliģijas. Vēl citiem vārdiem - tika radītas pirmās mākslīgās reliģijas. - Pagānisms. Tādējādi iznāk, ka dievnams bija arī pirmais fetišs?
Tā vai kā citādi, taču tas ir laiks, kad dievu pasaules lietas kļūst spraigākas un arī atraktīvākas. Dievam tiek pielaikotas visādas drēbes pēc cilvēka sapratnes.
Un rodas strīdi.
Varbūt nav nekāds brīnums, ka Divupes asīrieši piedāvā savu karojošo dievu Asūru kā priekšnieku pār visiem un rodas pārliecība, ka mirt ar zobenu rokās "ir Dievam tīkama lieta".
Indoeiropiešu pusē ārpus Divupes teritorijas rodas Pērkoni.

Topic: Bābeles tornis

No comments found.

New comment